Mācāmies no citiem: Viļņa – Pilsēta cilvēkiem

Ar šo rakstu aizsāksim rakstu sēriju, kur apkoposim labos un sliktos piemērus pilsētvidē tuvās un tālās zemēs. Kā pirmo pilsētu esam izvēlējušies Viļņu, jo mūsu biedrs Kaspars tur bija pavisam nesen, un padalījās ar mums redzētajā. Tad nu – jauku lasīšanu!

Pirmais, ko par Viļņu no satiksmes viedokļa varu pilnīgi droši apgalvot – pilsēta ir autovadītāju sapnis. 8 joslu tilti, maģistrāles, kas izbūvētas zem ēkām. Tā kā Viļņu apskatīju sestdienā un svētdienā, nezinu, kāda situācija tur ir ar sastrēgumiem, bet arī sestdienā un svētdienā automašīnu skaits pilsētas centrā bija ļoti liels.

Viļņa ir liela pilsēta – tiešā nozīmē, jo pilsētas platība ir par ceturtdaļu lielāka kā Rīgai! Turklāt pilsētas robeža ir izstiepta gareniski, kamēr Rīgā tā veido vairāk vai mazāk kvadrātu.

Lai izbrauktu cauri Viļņai gareniski, nāksies mērot 37 km.

Viļņa ir arī salīdzinoši kalnaina pilsēta – šī un citu apstākļu (Viļņas lielā platība, veloinfrastruktūras trūkums, nabadzīgais sabiedriskais transports) kopums rezultējies ar to, ka velosipēdistu skaits, salīdzinot ar Rīgu, bija acīmredzami mazāks – visas uzturēšanās laikā redzēju ne vairāk kā 10 velosipēdistus. Jāpiebilst, ka veloinfrastruktūra Viļņā ir līdzīga tai, kāda Rīgā bija 2000. gadu sākumā (būtībā nekāda, ir tikai viens sakarīgs veloceļš). Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ tur ir tik maz velosipēdistu.

Kas Viļņā daudzviet bija labāk kā Rīgā? Gājēju pārejas. Viļņā redzēju neskaitāmi daudz drošinātas gājēju pārejas, tajās praktiski nebija augsto apmaļu. Arī neregulējamos krustojumos bija izveidotas gājēju pārejas. Autovadītāji tās respektēja, brīžiem pat brīnījos par autovadītāju pārspīlēto apstāšanos. Patīkami!

Ievērojiet sarkanās drošības saliņas – tās paredzētas, lai gājējiem būtu kur patverties, kā arī ierobežo autovadītāju ātrumu. Šādas ir nepieciešamas daudz kur Rīgā. Ievērojiet horizontālo marķējumu – “dodiet ceļu” autovadītājiem pirms galvenās ielas. Rīgā kas līdzīgs ir reti kur.

Arī ar luksoforu regulētos krustojumos daudz kur bija šādas saliņas – lai vecākiem cilvēkiem, kuri nepaspēj pāriet ielu vienā luksofora zaļā signāla fāzē nenāktos palikt ielas vidū starp braucošām automašīnām.

Rīgas dome bieži aizbildinās, ka gājēju pārejas viņi pēc standartiem nedrīkst ierīkot uz ielām, kur ir vairāk par vienu joslu katrā braukšanas virzienā. Patiesība ir citādāka – ieguldot nelielus līdzekļus, pārejas ierīkot drīkst – jāizveido šāda neliela drošības saliņa. Vieta sakārtota, daudz drošāka kā gājējiem, tā autovadītājiem.

Gajēju pāreja pie Viļņas centralās dzelzceļa un autobusu stacijas. Viļņā sabiedriski nozīmīgākajās vietās nekur nemanīju tuneļus gājējiem kā pie Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas. Ievērojiet, ka saliņas pa vidu ir “tukšas”, kā arī ietvju malas ir nolīdzinātas brauktuves līmenī. Ērti ratiņiem un velosipēdistiem. Kāpēc tā nevarētu Rīgā?

Krustojumos, kur ir tikai viena braukšanas josla katrā virzienā, lietuvieši mēdza iztikt arī bez drošības saliņām, bet ievērojiet, ka visur ir uzzīmētas gan “zebras” gan ceļazīmes “Gājēju pāreja”. Rīgā tikmēr neregulējamos krustojumos visur priekšroka ir auto.

Viļņā arī eksistēja šādi risinājumi, kur ietve ir prioritāra brauktuvei – pacelta, līdzīgi “guļošajam policistam”. No satiksmes drošības viedokļa arī labs risinājums, tiesa, krietni dārgāks par drošības saliņu.

Kā jau nojaušat, Viļņā par gājējiem rūpējas daudz labāk nekā Rīgā. Lai arī Viļņā ir ārkārtīgi liela autosatiksme, Viļņas skaistākā un dzīvības pilnākā iela ir praktiski bez autotransporta, turklāt tas brauc lēni, līdz ar to iela ir klusa, tajā āra kafejnīcās pat ziemā sēž kafijas cienītāji un bauda skaisto ielu.

Ģedimina avēnija (Gedimino prospektas) – Viļņas kafejnīcām, veikaliņiem, valsts iestādēm un cilvēkiem bagātākā iela. Ātruma ierobežojums visā ielas garumā – 30 km/h.

Šo drošības risinājumu gan es nesapratu. It kā paredzēts tam, lai pirms brauktuves neslīdētu kājas, bet slapjumā šie metāla aplīši bija ĻOTI slideni!:)

Šī arī bija vienīgais manis redzētais sakarīgais veloceļš – velojosla abos virzienos visā ielas garumā.

Ielā un vispār Viļņā ir ļoti daudz koku. Tas vien padara iešanu un dzīvi pilsētā patīkamāku, pat jau ir daudz automašīnu. Kokiem būt!:)

Ļoti patika un kvalitatīvs šķita ietvju segums Ģedimina avēnijā un vēl pāris vietās pilsētā. Viļņā izteikti vairāk kā Latvijā ceļiem lieto dažādus bruģa variantus, bet no visiem vienīgais labais man šķita šis. Šādu, lūdzu, Barona ielā!:) Lai iztur desmitgades, nevis 2 mēnešus!:)

Ja ir ierobežots automašīnu ātrums, iela kļūst klusāka un patīkamāka sarunām un pasēdēšanai pie kafejnīcu galdiņiem ārā.

Runājot par velosipēdistiem, kā jau minēju, to nav daudz, un attēlos arī redzēsiet iemeslu, kāpēc viņu Viļņā nav.

Acīmredzams, ka Viļņas satiksmes plānotāji par veloceļiem izglītojušies nav nekur, jo ierīkot velosipēdu ceļu ietves iekšpusē, gajējiem atstājot mazāk par metru brauktuves pusē ar apgaismes stabiem tajā – tas ir, maigi sakot, neprāts. Tikai loģiski, ka neviens šādus veloceļus nerespektē.

Lietuvā velonovietņu tikpat kā nebija, bet tās, kas bija – bija zemās padomju laiku velonovietnes. Jā, bija laiki, kad nezaga, sociālisms. Bet mūsdienās neviens velosipēdists neatstās velosipēdu, to nepieslēdzot!

Šajā bildē varam mācīties gan slikto, gan labo. Sliktais, ka veloceļš ir uz ietves, gājējiem neatstājot vietu. Labais – Viļņā praktiski visur pirms dažādiem krustojumiem tiek izmantots ceļu horizontālais marķējums “dodiet ceļu” (trijstūrīši). Šādus vajadzētu ieviest arī Rīgā, jo arī Rīgā situācija ar veloceļiem ir dažāda – vienos priekšroka ir autovadītājiem(ja veloceļš ir ārpus krustojuma), savukārt krustojumos priekšroka ir velosipēdistiem. Šāds marķējums uzlabotu satiksmes drošību.

Bez komentāriem – uzzīmēts veloceļš, pēc tam “zīmētāji” acīmredzot saprata, ka īsti nav labi, ka tam pa vidu ir apgaismes stabs, tāpēc pārkrāsots ar pelēku krāsu. :))

Vēl retais labais piemērs – brīdinājums par veloceļa krustošanās vietu ar brauktuvi ir uz dzeltenas pamatnes. Drošāk!

Tāpat Viļņā darbojas velosipēdu noma, līdzīgi “Sixt” Latvijā. Nomas punktu skaits ir iespaidīgs – 37, kamēr Rīgā vien ir 24. Tiesa, tie strādā tikai siltajā laikā – acīmredzot piedāvājums tūristiem. Te Rīga ir soli priekšā – mums ir punkti, kas strādā visu ziemu, un ir paredzēti ikdienas velobraucējiem.

Sabiedriskais transports Viļņā ir krietni sliktāks nekā Rīgā. Tas kursē daudz retāk, un ir vecāks. Viļņā joprojām ir vecumvecie padomju laiku trolejbusi! Tāpat Viļņā nav mūsdienīgu pilsētu stūrakmens – tramvaja. Sabiedriskā transporta bezbiļetnieku kontrole tur notiek daudz bargāk nekā Rīgā. Pieturās dežurē busiņš, un “zaķus” ķer pieturās, nevis kā Rīgā – noteiktos punktos starp pieturām. Nevienam neļauj izkāpt, ja nav uzrādīta biļete. Kontrolē lieli vīri, nevis pensijas vecuma kundzītes vai studenti kā Rīgā

Viļņā joprojām brauc ar šādiem trolejbusiem.:)

Tajā pat laikā padomāts par pasažieriem – centrālajās pieturās eksistēja šādi ekrāni, kuros parādīts, pēc cik minūtēm pienāks autobuss vai trolejbuss.

Viļņā ir tāda paša veida sabiedriskā transporta pieturas kā Rīgā, bet – ar divreiz garāku soliņu.

Kopumā jāsaka, ka Viļņa gājējiem ir draudzīgāka par Rīgu, velosipēdistiem – nedraudzīgāka, sabiedriskā transporta lietotājiem – nedraudzīgāka.

Noslēgumam – vēl pāris attēli ar interesantām satiksmes lietām.

Grūti saprast, ko stāvvietas projektētajs bija domājis, projektējot šo ietvi.:)

Bija arī šādi brīnumi, bet Rīgā ko tamlīdzīgu varam novērot biežāk, kad ietve būvdarbu laikā nobloķēta, bet autostāvvietas atstātas. Būvdarbu laikā autostāvvietas vajadzētu slēgt, to vietā ļaujot iet gājējiem.

Viļņā bija arī sabiedriskā transporta joslas. Tiesa, vēl mazāk kā Rīgā.

Šo attēlu vajadzētu apskatīt Rīgas domei. Viņi parasti aizbildinās, ka uz bruģa nevar zīmēt horizontālos ceļa marķējumus. Var, un kā vēl var!

Priecīgas visiem Lieldienas un sūtiet “Pilsēta cilvēkiem” arī savus fotostāstus par satiksmi un vides pieejamību no citām pilsētām!

Kaspars