Šogad Latvijā spēkā stājās jauns valsts standarts LVS 190-9:2015 “Velosatiksme”, kas nosaka, kā būtu jāveido veloinfrastruktūra. Standartā apkopoti pasaules labākās prakses piemēri un vadlīnijas labas veloinfrastruktūras plānošanai un projektēšanai. Latvijas Riteņbraucēju apvienība šī standarta sakarā aicināja pašvaldības veikt veloceļu auditu. Esam nolēmuši izpalīdzēt Rīgas pašvaldībai un veikt šādu auditu viņu vietā.
Rīgas domes Satiksmes departaments (RDSD) nereti plašsaziņas līdzekļos lielās ar Rīgas veloinfrastruktūras kopējo garumu – šobrīd, pēc viņu domām, Rīgā ir 68 kilometri veloceļu. Veloceļus var atrast RDSD pieejamā veloceļu kartē:
To, cik ļoti šie veloceļi atbilst nosaukumam “veloceļš” un vai tos tiešām drīkstētu uzskatīt par veloceļiem, secināsim veloceļu auditos, kurus veiksim katram veloceļam atsevišķi.
Veloceļš “Vecrīga – Imanta”
Pirmais veloceļš, kuru auditēsim, ir pats pirmais Rīgas veloceļš, kas ved uz Jūrmalu. Tā oficiālais nosaukums ir “Vecrīga – Imanta”, tā iezīmētais garums RDSD veidotajā veloceļu kartē ir 15,2 km. Laika gaitā veloceļš piedzīvojis dažādus uzlabojumus un pārmaiņas, pie tam to 2012. gadā testēja pats Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, tādēļ vismaz teorētiski tam būtu jābūt drošam, ērtam un visādi citādi labam veloceļam. Vai tas tā ir – lasiet stāstā!
Lai stāsts būtu uztveramāks, veloceļu esam sadalījuši posmos un pēc katra apskatītā posma būs posma novērtējums. Vērtējumu sastāda trīs daļas – veloinfrastruktūras tips, platums un seguma kvalitāte. Vērtēta tiek katra tipa veloinfrastruktūra atsevišķi, pēc tam vērtējums tiek sareizināts ar posmu garumu un tiek izvilkts vidējais vērtējums. Detalizētāku novērtējuma algoritmu skatīt šeit.
Veloceļš “Vecrīga – Imanta” Rīgas domes Satiksmes departamenta veloinfrastruktūras kartē.
1. posms: Bastejkalns – Vanšu tilts
Veloceļš sākas Bastejkalnā, kur uz ietves uzkrāsota baltas krāsas līnija, nodalot gājēju un velosipēdistu satiksmi. Jāatzīst, ka platums šeit ir pietiekošs, lai sekmīgi spētu sadzīvot gan gājēji, gan velosipēdisti, tomēr risinājums satiksmi nodalīt ar krāsu ir neveiksmīgs – šo krāsojumu neievēro gan daudzi gājēji, gan daudzi velosipēdisti, tādējādi radot nepatīkamas situācijas. Šo ietvju krāsošanas metodi varētu dēvēt par “slimību”, ko “izslimo” postpadomju valstis, jo Rietumeiropā, valstīs ar attīstītu veloinfrastruktūru otiņa un krāsas bundža ir pēdējais, ko izmanto, lai nodalītu gājējus no velosipēdistiem, savukārt Rīgā, Maskavā, Viļņā u.c. postpadomju pilsētās šāda “veloceļu izveidošana” ir ļoti populāra. Klikšķini uz pirmā attēla un iepazīsti veloceļu savām acīm!
Attēlā nav iespējams redzēt, bet veloceļš sākas pēkšņi ietves vidū. Ja velosipēdists līdz šai vietai ir braucis pa brauktuvi, tad, nezinot, ka tālāk ar velosipēdu jābrauc pa veloceļu ir ļoti viegli pabraukt garām veloceļa sākumam un tad jau uz tā nokļūt ir neiespējami. Šādās vietās ir jāizveido veloceļa savienojums ar brauktuvi.
Veloceļa sākums. Šeit vajadzētu uzstādīt norādi, pēc cik kilometriem ir galamērķis.
(Bijušās) ietves platums šajā posmā ir pietiekams, lai velosatiksmi nodalītu no gājējiem. To gan nevajadzētu darīt ar otu un krasas bundžu…
Veloceļš no gājējiem paredzētās daļas atdalīts vien ar baltu līniju, kas nav itin nekāds šķērslis, lai šīs abas tik atšķirīgās satiksmes dalībnieku grupas nodalītu.
Nevar nepieminēt, ka seguma kvalitāte šajā posmā nav tā labākā.
Tālāk esam nonākuši pie Krišjāņa Valdemāra ielas, kur veloceļš pēkšņi “apraujas”. Kur braukt tālāk? Tādu jautājumu noteikti uzdod ne viens vien tūrists, kas kādā bukletā izlasījis, ka no Rīgas centra ved veloceļš uz Jūrmalas pludmali.
Veloceļš pēkšņi "pārtrūkst" un velosipēdistiem atliek tikai "zīlēt", kur braukt tālāk.
Izrādās, ka nezinātājam jābūt apveltītam ar īpaši labu redzi, jo pāri četru joslu ielai ir maza zīmīte, kas norāda, ka velomaršruts turpinās pāri ielai pa kreisi. Velomaršruta zīmīte atrodama pašā attēla vidū, virs meitenes galvas, aiz koka zariem.
Ja tūrists ir ieraudzījis šo mazo zīmīti, tad turpat pa kreisi viņu sagaida identiska situācija. Tam vēl bonusā klāt nāk augstas un asas apmales, kam nu nekādi nepienāktos atrasties uz t.s. veloceļa.
Apmaļu augstums ir pilnībā nepiemērots veloceļiem. Braucot vidējā ātrumā uz šādas apmales viegli iespējams pārsist riepu vai pat sabojāt velosipēda ratus.
Uz šāda bortakmeņa visai viegli var sabojāt velosipēda riepu.
Kur braukt tālāk – pa labi vai taisni ap mājas stūri, lavierējot starp stabiem un gājējiem?
Izrādās, ka jābrauc taisni ap mājas stūri – šeit atrodama ceļa zīme “Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš”. Uzreiz jāsaka, ka šādu kopīgu gājēju un veloceļu jaunais standarts LVS 190-9:2015 ļauj veidot tikai ārpus blīvi apdzīvotām vietām, kur gājēju intensitāte ir ļoti maza. Šis infrastruktūras veids nav paredzēts un piemērots pilsētai.
“Veloceļš” turpinājumā ved taisni – pāri neregulējamam krustojumam, kur teorētiski (pēc CSN) priekšroka ir velosipēdistiem, bet realitātē ir ļoti jāuzmanās, jo šeit nekas neliecina, ka krustojumā priekšroka ir gājējiem un velosipēdistiem.
Kopīgajam gājēju un velosipēdu ceļam šajā vietā atrodas sašaurinājums, kas lieku reizi atgādina, ka šeit nav vietas riteņbraucējiem.
Kopīgajam gājēju un velosipēdu ceļam šajā vietā atrodas sašaurinājums, kas lieku reizi atgādina, ka šeit nav vietas riteņbraucējiem.
Tālāk ceļš ved pa labi. Šeit, cita starpā, vēl pirms pieciem gadiem gan gājēji, gan velosipēdisti ielu varēja šķērsot krustojumā, bet nu ir uzstādītas barjeras un jādodas uz nākamās ielas krustojumu, tā vietā, lai šeit uzstādītu luksoforus, kas bonusā samazinātu autotransporta sastrēgumus uz Citadeles un Muitas ielas. Rīgas domes Satiksmes departaments satiksmes drošību diemžēl prot "uzlabot" tikai šādi.
Valdemāra un Citadeles ielas krustojums. Īsākais ceļš vestu taisni. Veloceļš pa labi - papildus 150 metri.
Maršruts ved pa Citadeles ielu prom no Vanšu tilta.
Tad jābrauc pāri gājēju pārejai.
Bruģa stāvoklis nav pārāk iepriecinošs.
Un tālāk pa pretējo Citadeles ielas pusi nu varam doties atpakaļ Vanšu tilta virzienā.
Pa ceļam gan jāpārvar vēl nelieli šķēršļi – notekūdens renes. It kā mazs šķērslis, bet sagādā ļoti nepatīkamas izjūtas, braucot ar velosipēdu.
Veloceļa atsevišķos posmos ir arī šādas riteņiem nedraudzīgas ūdens notekas.
Tālāk būs jānogriežas pa labi uz Vanšu tiltu. Šeit parādījies spogulis, jo pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta veiktajiem drošības “uzlabojumiem” parādījās jauna problēma – “aklais” stūris, kur braucot viegli sadurties ar pretīm braucošo vai nākošo cilvēku.
Kā redzams attēlā, spogulis maz ko dod – tajā var knapi saredzēt ietvi, kur nu vēl cilvēkus uz tās. Drošāk būs piebraukt pie ēkas stūra un paskatīties ap to.
Šeit vietas par maz ir pat gājējiem, kur nu vēl gājējiem un velosipēdistiem. Šeit, lai samainītos velosipēdists ar gājēju, gājējam ir jāpagriežas sāniski! Aizmirsām piebilst, ka šis ir Eiropas nozīmes veloceļu tīkla maršruta “EuroVelo10” un "EuroVelo13" posms. Lieliska tūrisma pieredze!
Vanšu tilta kopīgā gājēju un velosipēdu ceļa sākums. Šaurs un nav paredzēts velosipēdu un gājēju satiksmei.
2. posms: Vanšu tilts – Daugavgrīvas iela
Esam nonākuši uz Vanšu tilta “veloceliņa”. Uz ietves uzstādīta ceļa zīme “Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš”, bet ieguvums milzīgs – teju 800 metru veloinfrastruktūras ar ko palepoties. Pie tam, zīme uzstādīta ceļa nepareizajā pusē. Tas, kā tā uzstādīta šobrīd, nozīmē to, ka visa Vanšu tilta brauktuve ir viens liels gājēju un velosipēdu ceļš.
Tilta vidū uz ietves ir pilons, kurš lieku reizi apliecina, ka veloceļam šeit atrasties nevajadzētu. Ievērojiet drošības spoguli – vai tajā ir iespējams saskatīt pretimnākošos vai braucošos cilvēkus?
Tilta vidū uz ietves ir pilons, kurš lieku reizi apliecina, ka veloceļam šeit atrasties nevajadzētu. Ievērojiet drošības spoguli – vai tajā ir iespējams saskatīt pretimnākošos vai braucošos cilvēkus?
Te pēkšņi nobrauktuvē no tilta parādās horizontālais ceļa marķējums. Bez ceļazīmēm gan šis marķējums nav spēkā, bet ievērojiet, cik daudz vietas paredzēts gājējiem. Skumji.
Izrādās, katrā Vanšu tilta pusē ir citādāka ceļa zīme – Centra daļā ir ceļa zīme “Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš”, savukārt Ķīpsalas daļā ir ceļa zīme “Gājēju un velosipēdu ceļš”. Jūs domāsiet – kāda atšķirība? Atšķirība izrādās ir pat ļoti liela, jo velosipēdistiem pa “Gājēju un velosipēdu ceļu” ir obligāti jābrauc, savukārt “Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš” nozīmē, ka velosipēdists drīkst braukt arī pa brauktuvi.
Esam iebraukuši Ķīpsalā. Arī šeit kaut kas ar ceļa zīmēm un marķējumu nav kārtībā – uz ietves uzkrāsots dalīts gājēju un velosipēdu ceļš, bet ceļa zīmē parādīts, ka šeit ir kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš. Atkal ievērojiet, cik "daudz" vietas atvēlēts gājējiem – aptuveni viens metrs.
Uz ietves uzkrāsots dalīts gājēju un velosipēdu ceļš, bet ceļa zīmē parādīts, ka šeit ir kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš. Ievērojiet, cik "daudz" vietas atvēlēts gājējiem – aptuveni viens metrs.
Šādos krāsojumos tiek bezjēdzīgi tērēta krāsa – tos nekad neviens neievēros. Pirmkārt, velosipēdu ceļam būtu jābūt tuvāk brauktuvei par gājēju daļu, otrkārt tam vajadzētu būt fiziski atšķirīgam no gājēju daļas.
Arī šajā vietā veloceļa nodalījums ar krāsu ir teju bezjēdzīgs, jo reti kurš gājējs saprot, ka baltā krāsa nodala velosipēdu brauktuvi un ietvi. Pie tam - ceļazīme iepriekš vēsta, ka šis ir kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš, līdz ar to baltās līnijas arī ir bezjēdzīgas.
Šajā vietā vismaz blakus gājēju pārejai ir uzrādīts veloceļš, atšķirībā no iepriekšējiem krustojumiem.
Šajā vietā veloceļš krustojumā vismaz nepārtrūkst, kas jau ir pamatīgs ieguvums veloceļa nepārtrauktībai.
Tiesa, apmales augstums ir nepiedodami augsts velosipēdu ceļam – veseli 3 centimetri.
Apmales augstums veloceļa krustojumā - 3 cm. Pēc RD noteikumiem būtu jābūt 0 cm, bet realitātē uz veloceļa apmales vispār nevajadzētu uzstādīt.
Tālāk ceļš ved garām gājēju un velosipēdistu iecienītajai “Olimpia”. Jāpiebilst, ka uz brauktuves būtu gana daudz vietas velojoslai.
Turpinājumā kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš gar t/c "Olimpia". Šāda tipa ceļu paredzēt drīkst tikai ārpus apdzīvotām vietām, vai starp attālākām pilsētas apkaimēm, bet nekādā gadījumā šādā vietā, kur ir tik blīva gājēju kustība.
“Veloceļš” turpinās nelielā labirintā – stabi un luksofori. Jāpiebilst, ka šo luksoforu uzstādīja tikai pērn.
No izbraukātās zālītes noprotams, ka šeit gājējiem un velosipēdistiem ir par šauru.
No izbraukātās zālītes noprotams, ka šeit gājējiem un velosipēdistiem ir par šauru.
Un atkal esam nonākuši pie mulsuma brīža – kur tālāk? Nav nevienas ceļazīmes vai horizontalā marķējuma, kur velosipēdistam būtu jābrauc tālāk, ja vēlas turpināt braukt pa “veloceļu”.
Kā vēlāk izrādīsies, jābrauc ir taisni pāri gajēju pārejai un kanāla tiltam. Ceļa zīme uz kanāla, ka tur ir kopīgs gājēju un velosipēdistu ceļš, gan atrodas tikai kanāla otrā pusē.
Esam nonākuši uz kanāla tilta, kurš tika atjaunots 2013. gada Daugavgrīvas satiksmes mezgla rekonstrukcijas laikā.
Tālāk mūsu ceļš turpināsies pa labi, neviena ceļa zīme gan nevēsta, kur būtu Jūrmala vai Imanta. Tāpat likumīgi nemaz nav iespējams uz velosipēdiem paredzētās ceļa daļas uzbraukt – asfaltu šajā vietā klāj nepārtraukta baltā līnija. Tāpat šajā vietā pirms brauktuves uz veloceļa ir uzkrāsots “Dodiet ceļu” horizontālais marķējums (kurš gan bez ceļa zīmes "Dodiet ceļu" nav spēkā), kas var radīt mulsuma brīžus, jo veloceļš atrodas uz galvenā ceļa un šķērso brauktuvi krustojumā, tātad uz tā priekšroka ir velosipēdistiem. Šo vietu no ceļa apzīmējumu viedokļa var raksturot īsi – bardaks.
Veloceļš krustojumā ar Daugavgrīvas ielu. Arī šeit nepieciešama norāde, kas pavēsta, uz kuru pusi jābrauc, un cik tālu atrodas Imanta.
3. posms: Daugavgrīvas iela – Dzirciema iela
Šis veloceļa posms Daugavgrīvas ielā tika rekonstruēts 2013. gadā, Daugavgrīvas satiksmes mezgla rekonstrukcijas laikā. Vietas velosipēdistiem un gājējiem nu ir krietni vairāk, bet maršruts nu iet ar krietnu līkumu (~150 metri) caur jaunizveidoto Nameja krastmalu, tāpat veloceļš no gājēju daļas nav nodalīts fiziski, bet tikai ar baltu līniju.
Arī jaunākajā veloceļa daļā projektētāji diemžēl nav pacentušies, lai nodalītu velosipēdistus no gājējiem.
Esam nonākuši pie pirmā īstā veloceļa posma maršrutā! Tiesa, tas ir tikai pārdesmit metrus garš un izveidots, lai apbrauktu, šķiet, mirušu koku.
Daugavgrīvas ielas un Nameja krastmalas krustojums. Īsākais ceļš ved pa kreisi. Veloceļš pa labi - papildus 150 metri.
Jaunizbūvētajā posmā diemžēl joprojām tiek pieļautas vecās kļūdas - pie katras mazākās iebrauktuves veloceļš maina līmeni, rezultātā braukšana ir kā pa amerikāņu kalniņiem. Gan no satiksmes drošības, gan ērtuma viedokļa pareizāk būtu veloceļu veidot vienā līmenī, turpretī iebrauktuvēm izveidot nelielu rampu iebraukšanai teritorijā.
Vienā iebrauktuvē dienā iebrauc daži desmiti automašīnu, savukārt veloceļu šķērso tūkstošiem velosipēdistu. Bet prioritāte intuitīvi tiek piešķirta tiem, kas brauc pa iebrauktuvi.
Vienā iebrauktuvē dienā iebrauc daži desmiti automašīnu, savukārt veloceļu šķērso tūkstošiem velosipēdistu. Bet prioritāte intuitīvi tiek piešķirta tiem, kas brauc pa iebrauktuvi.
Turpinājumā ceļš ved pāri gājēju pārejai, bet to, kur jābrauc tālāk norāda maza zīmīte pāri krustojumam. Ieraudzījāt?
Durbes un Daugavgrīvas ielā veloceļš atkal beidzas. Velosipēdisti spiesti braukt pāri gājēju pārejai, bet uz veloceļa turpinājuma viņi likumīgi nemaz nevar nokļūt, jo pa ietvi gājēju pārejas otrā pusē braukt nav atļauts.
Ceļš atkal ved pāri gājēju pārejai, tālāk pa labi - kā norādīts velomaršruta zīmītē.
Tālāk braucot redzams, ka turpat priekšā sāksies kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš, uz ko norāda ceļa zīme.
Bet, pabraucot garām šai ceļazīmei, izrādīsies, ka gājēju un velosipēdu ceļš jau bija - pretējā virzienā uzstādīta ceļa zīme. Kārtējās pretrunas ceļa zīmēs.
Arī šeit pie katras mazākās mājas iebrauktuves ietve veidota pazemināta. Tā tam nevajadzētu būt.
Tālāk jābrauc pāri kārtējai gājēju pārejai, pie tam priekšā jāveic grūts pagrieziens pa labi uz šauras ietves - vismaz tā norāda velomaršruta ceļa zīme.
Ietve jau tā šajā vietā ir šaura, pie tam tā vēl mākslīgi sašaurināta, uzliekot metāla barjeras pusmetra attālumā no brauktuves.
Pēc kārtējās gājēju pārejas tālāk mūsu ceļš ved taisni.
Arī šeit ceļa vidū - stabi.
Esam nonākuši pie otrā veloceļa posma mūsu maršrutā. Gājējiem šeit jāiet pa kreisi, velosipēdistiem - taisni.
Arī šeit, lai arī priekšroka ir velosipēdistiem, infrastruktūra liek domāt, ka priekšroka ir autovadītājiem - iebrauktuves un izbrauktuves dod iespēju automašīnām braukt ar ātrumu 20-30 km/h, kas satiksmes drošību neveicina.
Arī šeit, lai arī priekšroka ir velosipēdistiem, infrastruktūra liek domāt, ka priekšroka ir autovadītājiem - iebrauktuves un izbrauktuves dod iespēju automašīnām braukt ar ātrumu 20-30 km/h, kas satiksmes drošību neveicina.
Savukārt šajā vietā veloceļa vidū ir liels stabs, kas dod iespēju pa veloceļu izbraukt vienam velosipēdistam - ja pretī brauks kāds cits, viņam būs jāpagaida. Šeit bez problēmām veloceļu var paplašināt pāris metrus pa kreisi, tādējādi atrisinot problēmu. Šeit nebūtu problēmu arī ar privātīpašumu atpirkšanu, jo zeme pāris metrus pa kreisi pieder pašvaldībai.
Savukārt šajā vietā veloceļa vidū ir liels stabs, kas dod iespēju pa veloceļu izbraukt vienam velosipēdistam - ja pretī brauks kāds cits, viņam būs jāpagaida. Šeit bez problēmām veloceļu var paplašināt pāris metrus pa kreisi, tādējādi atrisinot problēmu. Šeit nebūtu problēmu arī ar privātīpašumu atpirkšanu, jo zeme pāris metrus pa kreisi pieder pašvaldībai.
Nepilnus 400 metrus garais īstā veloceļa posms nu ir beidzies un ceļš nu atkal jādala ar gājējiem - uz ietves uzstādīta ceļa zīme "Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš"
Ietves segums šeit nav labākajā kondīcijā.
Tālāk ceļš vedīs taisni, pāri gājēju pārejai.
4. posms: Dzirciema iela – veloceļš uz Jūrmalu
Tālāk ceļš turpinās ietvē pa kreisi. Ietvei pa labi, kas iet gar brauktuvi speciāli ir uzstādīta ceļa zīme, ka kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš tālāk neturpinās. Agrāk kopīgais gājēju un velosipēdu ceļš atradās tieši tur.
Jūrmalas gatves un Dzirciema ielas krustojums. Īsākais ceļš ved ceļā pa labi. Veloceļš pa kreisi - papildus 60 metri.
Šajā vietā beidzas kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš, un velosipēdistiem jābrauc pa dzīvojamās zonas brauktuvi. Tiesa, to var saprast tikai pēc velomaršruta ceļa zīmes ielas otrajā pusē. Ieraudzījāt?
Ceļa zīme norāda, ka velosipēdistiem nākamajā krustojumā jābrauc pa labi.
Ceļš jāturpina pa brauktuvi, kas, tiesa, ir ļoti sliktā stāvoklī. Par laimi, dzīvojamajā zonā ar velosipēdu atļauts pārvietoties visā brauktuves platumā, tādēļ bedres ir iespējams apbraukt.
Kad esam aizbraukuši līdz tramvaja sliedēm, ieraugām, ka pie ietves uzstādīta kopīga gājēju un velosipēdu ceļa zīme. Tātad šeit nelielu posmu bija paredzēts braukt pa ietvi. No otras puses gan par to nekas neliecina.
Turpinājumā gājēju un velosipēdu ceļš atsākas tieši pirms sliedēm.
Šajā vietā no ietves ir jānobrauc un ceļš jāturpina pa brauktuvi, kā to norāda velomaršruta ceļa zīme.
Brauktuves seguma stāvoklis šeit gan ir krietni sliktāks par ietves seguma stāvokli, tāpēc velosipēdisti parasti izvēlas braukt pa ietvi.
Šī ir ļoti interesanta vieta - ceļa zīme norāda, ka šeit atļauts nogriezties tikai pa labi. Savukārt velomaršruta zīme aicina braukt taisni.
Šī ir ļoti interesanta vieta - ceļa zīme norāda, ka šeit atļauts nogriezties tikai pa labi. Savukārt velomaršruta zīme aicina braukt taisni.
Turpinājumā atkal nokļūstam uz ietves, kurai piešķirts "Kopīga gājēju un velosipēdu ceļa" tituls.
Tālāk velomaršruts turpinās pa kreisi uz brauktuves dzīvojamajā zonā. Tas ved pretējā virzienā Imantai, lai arī veloceļa nosaukums ir tieši "Vecrīga - Imanta".
Jūrmalas gatves un Imantas 2. līnijas krustojums. Īsākais ceļš ved taisni. Veloceļš pa kreisi - papildus 750 metri.
Ceļš ved cauri dzīvojamajai zonai.
Un beidzot esam nonākuši pie slavenā Jūrmalas "veloceliņa". Tiesa, arī šeit ne bez likstām - viena blakus otrai novietotas konfliktējošas ceļa zīmes. Viena norāda, ka šeit sākas kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš, savukārt otra, ka sākas dalīts gājēju un velosipēdu ceļš.
5. posms: Veloceļš uz Jūrmalu līdz Rīgas robežai
Veloceļa "Rīga - Jūrmala" sākums. Lielā daļā veloceļa Rīgas posma daļas pērn ir uzklāts jauns asfalta segums, tādēļ braukšana ir sevišķi patīkama.
Tiesa, šo ceļu iecienījuši arī vietējie iedzīvotāji kā pastaigu maršrutu. Šādiem nolūkiem gan ceļš ir pārāk šaurs.
Viena no bīstamākajām veloceļa vietām ir šis tunelis. Ja caur to izbrauks nepiebremzējot, pastāv liela iespēja sabojāt velosipēda riepas un ratus.
Tuneļa abās pusēs ir šīs kanalizācijas restes, kuras ir krietni zem asfalta līmeņa, tādēļ izveidojas mākslīga bedre.
Aiz tuneļa asfaltsegums nav atjaunots. Pievērsiet uzmanību, cik daudz vietas paredzēts gājēju satiksmei. Mazāk par 1 metru. Pēc LVS "Velosatiksme" minimālais platums gājējiem ir 1,50m.
Turpinājumā dalītais gājēju un velosipēdistu ceļš pārvēršas par veloceļu un aiziet līdz pat Rīgas robežai.
Piebilde: Raksta tapšanas laikā RDSD uzsāka seguma atjaunošanas darbus veloceļa posmā no Zolitūdes ielas līdz Rīgas robežai. Šie darbi gan audita kopvērtējumu neietekmētu, jo kopvērtējums mainītos tikai par 0,2 ballēm. Konkrētā posma novērtējums gan pēc remontdarbu veikšanas, ja darbi tiks veikti tā, kā pagājušogad tos līdz Zolitūdes ielai jau veica, mainīsies no 4,0 uz 6,2 ballēm.
6. posms: Anniņmuižas bulvāra veloceļi un velojoslas
Labā puse:
Nogriešanās vieta uz Imantu - šeit pat ir uzstādītas informatīvās ceļa zīmes! Viss skaidri saprotams.
Veloceļa atzarā uz Imantu gan viss ir kā nākas - norādes ir, un tās ir skaidri saprotamas.
Ceļš ved cauri dzīvojamās zonas brauktuvei.
Šajā vietā dzīvojamā zona beidzas un velosipēdistam ir jāpārkārtojas uz ietvi, lai krustojumu varētu šķērsot pa velojoslu.
Pirmā informācija, ka tā būtu velojosla parādās jau gabaliņu aiz krustojuma.
Vēl gabaliņu tālāk, iespējams, parādās augstākā velo ceļa zīme Latvijā. Tās augstums varētu būt aptuveni 4 metri.
Tālāk velojosla plūdeni pāriet dalītā gājēju un velosipēdistu ceļā. Jāpiezīmē, ka brauktuve turpina būt gana plaša, tādēļ īsti nav saprotams, kādēļ veloceļš šeit ir uz gājēju rēķina.
Tālāk lielajā krustojumā pozitīvi ir tas, ka veloceļš turpinās arī krustojumā. Negatīvi ir tas, ka nav saprotams, kam šajā vietā ir priekšroka. Teorētiski - velosipēdistiem, jo veloceļš atrodas krustojumā. Bet praktiski to autovadītāji neievēro. Šādās vietās obligātas būtu ceļazīmes un horizontalais marķējums "dodiet ceļu", kas visiem ieviestu skaidrību.
Šajā krustojumā Imantā veloceļš nepārtrūkst, bet pietrūkst horizontālā marķējuma, kas norādītu, kam šajā krustojumā ir priekšroka.
Turpinājumā gājēju un velosipēdistu dalītais ceļš ved pa ietvi. Šis ceļš ir vienvirziena, otrā virzienā ceļš ved pa pretējo ielas pusi.
Turpinām braukt pa vienvirziena velosipēdu ceļu.
Bet pārbraucot pāri krustojumam un paskatoties atpakaļ secinām, ka... No otras puses tas ir divvirzienu veloceļš! Ļoti interesanti...
Lai būtu vēl interesantāk, blakus divvirzienu velosipēda ceļa zīmei uzkrāsots ceļu horizontālais marķējums, kas vēsta, ka veloceļš ir vienvirziena!
Blakus divvirzienu velosipēda ceļa zīmei uzkrāsots ceļu horizontālais marķējums, kas vēsta, ka veloceļš ir vienvirziena.
Braucot paredzētajā virzienā gan ar ceļa zīmēm viss ir kārtībā. Šķiet, ka kāds ir aizmirsis izlabot ceļa zīmes otrā pusē...
Arī pārējos krustojumos pozitīvi ir tas, ka veloceļš ir nepārtraukts, bet negatīvi tas, ka nav skaidrības, kam krustojumā ir priekšroka.
Arī šajā krustojumā paraugoties atpakaļ ieraugām, ka šis no otras puses ir divvirzienu veloceļš. Ļoti interesanti...
Turpinājumā no otras puses ar ceļa zīmēm viss ir kārtībā.
Kā redzams, veloceļš tik tiešām uzlabo ielu tirdzniecību - tā zeļ un plaukst pat uz paša veloceļa!
Šajā attēlā uzskatāmi redzams, ka baltos krāsojumus cilvēki neievēro.
Savukārt šeit pāri krustojumam veloceļš no vienvirziena pēkšņi pārtop divvirzienu veloceļā.
Arī šeit nav īsti saprotams, kam ir priekšroka, jo ar ceļa zīmēm un horizontālo marķējumu tas nav norādīts.
Ceļu horizontālais marķējums gan tomēr saka, ka šis ir vienvirziena veloceļš... kurš pāriet atkal divvirzienu veloceļā...
Šajā vietā veloceļa vidū ir stabs.
Šajā vietā veloceļa vidū ir stabs.
Savukārt šajā vietā celoceļa horizontālā apzīmējuma līnijas ir vilktas izcili pragmātiski - 90 grādu lenķī. Lieki piebilst, ka, braucot ar velosipēdu, izpildīt šāda veida manevrus ir ļoti grūti.
Šeit veloceļš tomēr pārtrūkst un kļūst par gājēju pāreju. Toties ir skaidrs, ka velosipēdistam šeit ir priekšroka.
Savukārt šeit pēkšņi secinām, ka velosipēdu ceļš no divvirzienu veloceļa kļuvis par vienvirziena veloceļu un nu mums jāgriežas braukšanai pretējā virzienā! Kaut kas te ar ceļa zīmēm un horizontalo marķējumu tomēr nav labi...
Imantas labās puses veloceļa beigas - pieslēgums pie Jūrmalas veloceļa. Arī šeit viss skaidri saprotams - ir gan virziena norādes, gan korektas ceļa zīmes.
Kreisā puse:
Dodamies atpakaļ, lai izbrauktu Anniņmuižas bulvāra kreisās puses veloceļu. Šajā vietā ir interesanta gājēju pāreja, kur horizontālajā marķējumā ir tikai velosipēdu ceļa pārbrauktuve.
Šajā pusē atrodas arī viena ievērojami dziļa bedre, kurā iebraucot pastāv liela varbūtība velosipēdistam apgāzties.
Arī šajā pārejā/pārbrauktuvē kaut kas nav kārtībā ar ceļa zīmēm. Velosipēdu daļa atrodas iekš "Gājēju pārejas" ceļa zīmēm.
Arī šajā bulvāra pusē neiztikt bez sajauktām ceļa zīmēm - ceļa zīme vēsta, ka veloceļš ir divvirzienu, savukārt ceļu horizontālais marķējums - ka šis ir viena virziena veloceļš. Kā diez ir domāts patiesībā?
Ceļa zīme vēsta, ka veloceļš ir divvirzienu, savukārt ceļu horizontālais marķējums - ka šis ir viena virziena veloceļš.
Otrā pusē šim posmam gan ar ceļa zīmēm viss ir kārtībā - tas bija vienvirziena veloceļš. Tātad būtu jānomaina iepriekšējā ceļa zīme.
Tālāk atkal identiska problēma - ceļa zīme vēsta, ka šis ir divvirzienu veloceļš, bet horizontālais marķējums vēsta par to, ka braukšana atļauta tikai vienā virzienā.
Turpinājumā nonākam līdz vietai, kur veloceļš pārtop velojoslās. Šeit pietrūkst norāžu - nezinātājs var padomāt, ka tālāk jābrauc taisni, bet patiesībā ir jānogriežas pa labi. Braucot pa taisni, nokļūsim uz apgriešanos pretējā virzienā.
Arī šajā bulvāra pusē velojoslai ir īpaši augsta ceļa zīme.
Šeit velojosla beidzas nekurienē. Nav ne norāžu, ne horizontālā marķējuma, kur būtu jābrauc tālāk. Maršruts tālāk ved taisni, tapēc nav arī saprotams, kāpēc velojosla sāk pagriezienu pa labi.
Esam sasnieguši Jūrmalas veloceļu. Šajā vietā gan ir neprecīza ceļa zīme, kas vēsta, ka uzbrauksim uz kopīgu gājēju un velosipēdistu ceļu. Patiesībā tur ir dalīts gājēju un velosipēdistu ceļš.
7. posms: Zolitūdes veloceļš
Tālāk mēģināsim nokļūt uz veloceļa posma, kas aizved uz Zolitūdi. Šī ir vieta, kur jānogriežas. Norādes gan nav itin nevienas.
Šajā krustojumā veloceļam ir atzars uz Zolitūdi. Arī šeit nepieciešama norāde.
Šeit sākas Zolitūdes veloceļš, ar Jūrmals veloceļu tas savienots tikai kartē, realitātē savienojums neeksistē. Pats veloceļš arī ir tikai iedomāts - uz ietves uzliktas ceļa zīmes, kas vēsta, ka šis ir dalīts gājēju un velosipēdistu ceļš.
Uz ietves uzliktas ceļa zīmes, kas vēsta, ka šis ir dalīts gājēju un velosipēdistu ceļš, kaut gan patiesībā tā ir ietve bez horizontālā marķējuma.
Toties ceļa zīmes ir korekti uzstādītas no abām ceļa pusēm.
Kā jau ierasts, veloceļš ir ar pārrāvumiem, pie iebrauktuvēm tas neturpinās vienā līmenī.
Ceļa vidū aug koks. Šeit paplašinājums ir tikai gājēju daļai, velosipēdistiem paplašinājums nav izveidots.
Dalītā gājēju un veloceļa beigas - pie bēdīgi slavenās Zolitūdes "Maxima".
8. posms: Atpakaļ pār Vanšu tiltu
Lai nokļūtu atpakaļ uz Centru pāri Vanšu tiltam, šajā vietā pāri nepārtrauktajai līnijai jānogriežas pa kreisi uz kanāla kopīgo gājēju un velosipēdistu ceļu.
Veloceļš atrodas krustojumā un uz galvenā ceļa, tādēļ te velosipēdistiem ir priekšroka, bet uz tā uzkrāsots pretrunīgs horizontālais marķējums "dodiet ceļu".
Jāturpina braukt pāri kanālam.
Pārbraucot kanālu, sākas dalīts gājēju un velosipēdistu ceļš.
Kā redzams, arī šeit veloceļš ir ar pārrāvumiem pie iebraucamajiem ceļiem.
Savukārt šeit gājēju un velosipēdistu ceļš pēkšņi maina trajektorijas un gājējiem jābūt sevišķi uzmanīgiem, lai nepakļūtu zem kāda velosipēda.
Pievērsiet uzmanību, ka no otras puses ceļa zīme vēsta, ka šis ir vienvirziena veloceļš., nevis divvirzienu veloceļš.
Gājējiem paredzētā ceļa daļa šajā vietā ir šaurāka par vienu metru. Standarts paredz, ka platumam jābūt vismaz 1,5 metram, bet vēlams vismaz 2 metriem, lai varētu ērti "samainīties", piemēram, ar bērnu ratiņiem.
Turpinājumā jābrauc pāri gājēju pārejai (kura jau ilgstoši ir bez horizontālā marķējuma). Tālāk jāturpina braukt pa ietvi, kurai uzstādīta "kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš" zīme, uz kuras papildus ir uzzīmēta bultiņa, kas nosaka, ka arī gājējiem šeit atļauts iet tikai vienā virzienā. Ļoti interesanti!
Tālāk jāšķērso šī gājēju pāreja un jābrauc augšā tiltam. Ievērojiet, ka arī šeit ir ceļa zīme, kas gājējiem ļauj iet tikai vienā virzienā. Savukārt horizontālais marķējums uz ceļa ir visnotaļ lieks, jo ceļa zīme nosaka citu satiksmes organizāciju.
Šeit ir ceļa zīme, kas gājējiem(!!!) un velosipēdistiem ļauj doties tikai vienā virzienā. Savukārt horizontālais marķējums uz ceļa ir visnotaļ lieks, jo ceļa zīme nosaka citu satiksmes organizāciju.
Ievērojiet, cik maz vietas ir atstāts gājējiem!
Šeit horizontālais marķējums pēkšņi pazūd.
Arī šajā tilta pusē ir identiska "aklā" vieta ar tilta pilonu. Bīstama vieta gan gājējiem, gan velosipēdistiem. Šeit nevajadzētu organizēt velosipēdistu satiksmi.
Tālāk esam nonākuši tilta centra pusē, šeit jānogriežas pa labi.
Nogriežoties pa labi mūs sagaida šāds skats. Kur tālāk?
Kur tālāk? Nevienu ceļa zīmi neredz...
Tomēr atradām ceļa zīmi, kas saka, ka velomaršruts turpinās krustojumā nogriežoties pa kreisi.
Arī krustojumā jāturpina braukt taisni pa ietvi.
Interesanti, ka krustojumā ieklāts gludāks bruģis īpaši velosipēdistiem.
Šeit velomaršruts turpinās taisni.
Un šeit arī velomaršruts beidzas. Esam Vecrīgā.
9. posms: Ranķa dambis – Trijādības(?) iela
Lai nokļūtu līdz Trijādības ielai, jābrauc taisni.
Lai arī ceļš ir pavisam nesen izbūvēts, tajā nav ievēroti labākie veloceļu būvniecības standarti - te ir kopīgs gājēju un velosipēdistu ceļš, te atdalīts. Tāpat tas krustojumos mēdz "pārtrūkt".
Šeit jābrauc pāri gajēju pārejai un talāk pa kreisi caur koku un ceļa zīmju labirintu.
Lūk, pieminētais koku un ceļa zīmju labirints. Šis pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta domām arī ir pieskaitāms pie Rīgas veloinfrastruktūras.
Arī šāda vieta pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta domām ir pieskaitāma pie Rīgas veloinfrastruktūras.
Jāturpina braukt pa kopīgiem gajēju un velosipēdistu ceļiem, pāri gājēju pārejām.
Uzstādītas dubultās barjeras. Nav īsti saprotama to vajadzība...
Savukārt šeit velomaršruts un veloceļš ved pa labi parkā. Pēc RDSD.lv pieejamās kartes veloceļam vajadzēja vest taisni līdz Trijādības ielai, bet tur veloceļa nav.
Kopvērtējums
Kopvērtējumā veloceļš no maksimālajiem 149 787 punktiem ieguvis 57696 punktus, kas dod tam 4 balles no 10. Vēlreiz jāpiebilst, ka šis novērtējums sevī ietver tikai trīs ļoti vienkāršus raksturlielumus – veloinfrastruktūras tipu, platumus un seguma kvalitāti. Citos ne mazāk būtiskos parametros, piemēram, veloceļa nepārtrauktības ziņā veloceļš ne tuvu neatbilst labai praksei, jo ir vairāki krustojumi, kur velosipēdistam no malas nav saprotams, kur tālāk jābrauc. Tāpat lielākoties veloceļa risinājums ir baltas līnijas uzzīmēšana uz ietves, kas nav labā prakse – pareizi būtu gājēju un velosipēdistu ceļus nodalīt ar dažādiem augstumiem (veloceļš zemāk, gājēju ceļš – augstāk) vai materiāliem. Mūsu ieteiktos labos piemērus no ārvalstīm skatiet raksta noslēgumā.
Rezumējot auditu, varam droši apgalvot, ka RDSD mājaslapā pieejamā veloceļa karte nav precīza. Veloceļš realitātē ir ar vairākiem būtiskiem pārrāvumiem vai neatbilstošos platumos sadalītas ietves. Pēc jaunā veloinfrastruktūras izbūves standarta, veloceļš realitātē kartē izskatās šādi:
Kā būtu jābūt
Noslēdzošajā galerijā parādīsim, kādiem būtu jāizskatās veloceļa posmiem, ja tos būvētu pēc labākās pasaules prakses. Galvenais princips gan ir vienkāršs – ceļam jābūt drošam, ērtam un intuitīvam. Apakšpusē ir mūsu veloceļš, augšpusē – kā būtu jābūt. Velc aiz līnijas, lai palielinātu vienu vai otru attēlu!
Veloceļam un ietvei šajā vietā būtu jābūt dažādos augstuma līmeņos. Tas līdz minimumam samazinātu iespēju gājējam vai velosipēdistam nokļūt vienam otra teritorijā.
Veloceļam krustojumos nevajadzētu pārtrūkt. Veloceļam visā garumā vajadzētu būt bez apmalēm un krustojumos tam jābūt vienā līmenī ar pārējo brauktuvi. Tāpat krustojumos svarīgi ir skaidri norādīt, kam ir priekšroka – ievērojiet trijstūrīšus uz asfalta – Nīderlandē šāds ceļu apzīmējums nozīmē, ka jādod ceļš. Tas lieku reizi atgādina autovadītājiem, ka nogriežoties viņam nav priekšroka un pirms veloceļa šķērsošanas jāpārliecinās par manevra drošību.
Savukārt vietā, kuru ik dienu šķērso tūkstošiem velosipēdistu, jāizveido veloceļš uz brauktuves rēķina. Vanšu tilts būvēts padomju laikos ar pārspīlēti platām braukšanas joslām. To skaitu nesamazinot, bet vienkārši sašaurinot, iegūstam ļoti daudz vietas ērtam un drošam veloceļam. Augšpusē redzama iespējama, ko ar nelieliem ieguldījumiem var izveidot jau šodien – uz brauktuves uzkrāsotas velojoslas (autors Oto Ozols), bet tā kā RDSD sola, ka jau pēc diviem gadiem varētu sākties Vanšu tilta rekonstrukcija, tad labākais risinājums būtu izveidot šāda pat veida no brauktuves atdalītu veloceļu. Vanšu tilts šobrīd izceļas ar ļoti lielām izniekotajām platībām – gan “mirusī” ietves zona, kur atrodas apgaismes stabi, balsti un pārspīlēti platā apmale, gan pārspīlēti lielais brauktuves joslu platums. Tilti ir viena no dārgākajām infrastruktūras būvēm, tāpēc te katrs kvadrātmetrs ir jāizmanto lietderīgi.
Veloceļam, tāpat kā ietvēm, jābūt vienā līmenī un bez apmalēm vietās, kur to šķērso iebrauktuves. Lai automašīnas varētu iebrauktuvi izmantot, pirms veloceļa un ietvēm jāizbūvē rampas.Tāpat iebrauktuves jāveido pēc iespējas šaurākas, lai autovadītāji būtu spiesti pirms tām samazināt ātrumu, tādējādi samazinot iespēju notriekt kādu gājēju vai velosipēdistu.
Vietās, kur ir dzīvojamā zona, nodalīt atsevišķu veloceļu vai joslu nav nepieciešams, jo dzīvojamajā zonā automašīnām jāpārvietojas ar ātrumu ne lielāku kā 20 km/h un priekšroka ir gājējiem un velosipēdistiem. Bet tā kā šī dzīvojamā zona ir daļa no kopējā veloceļa, šeit uz asfalta būtu nepieciešams marķējums, kas apzīmē, kur velomaršruts turpinās, lai velosipēdisti intuitīvi saprastu, kur jābrauc. To lieliski varētu izdarīt kā piemērā no Ūtrehtas (Nīderlande), kur tiek veidotas t.s. “Fietsstraat” – velosipēdistu ielas, kas atgādina autovadītājiem, ka uz šī ceļa viņi ir viesi.
Vēl viena lieta, kas pietrūkst veloceļā ir virziena rādītājzīmes. Konkrētajā vietā vajadzētu uzstādīt virziena rādītāja, kas norādītu, ka pa labi atrodas veloceļš uz Zolitūdi. Uz virziena rādītāja derīgi rakstīt ne tikai kilometrus, bet arī laiku, cik ilgā laikā līdz konkrētajai vietai var nokļūt, braucot vidējā tempā.
Rīcība
Lai uzlabotu situāciju uz veloceļa, Rīgas domes Satiksmes departamentam būtu pašam jāauditē šis veloceļš un jāsagatavo rīcības plāns, iepriekš pieļauto kļūdu novēršanai un izlabošanai. Tā kā mums nav itin nekādu cerību, ka viņi ko tamlīdzīgu darīs, mēs sagatavojām oficiālu iesniegumu ar problemātiskajām vietām ar lūgumu kļūdas labot. Daļu problemātisko vietu var izlabot jau šogad, piemēram, uzstādīt atbilstošas ceļa zīmes, daļu var ieplānot nākamā gada remontdarbos, bet ir jārīkojas, lai šo veloceļu tik tiešām varētu saukt par “Vecrīga – Imanta” veloceļu. Šobrīd tas ir nekas vairāk kā seši atsevišķi veloceļi. Iesnieguma teksts.
Kā nākošais veloceļš, kuru auditēsim, būs uzreiz divi, savstarpēji saistīti veloceļi “Centrs-Mežaparks” un “Mežaparks – Vecmīlgrāvis”, tādēļ sekojiet mūsu mājaslapai un Facebook kontam, lai nepalaistu to garām!
Piebilde: Raksta tapšanas laikā RDSD uzsāka seguma atjaunošanas darbus veloceļa posmā no Zolitūdes ielas līdz Rīgas robežai. Tas, protams, ir apsveicami, bet šie darbi audita kopvērtējumu neietekmētu, jo kopvērtējums mainītos tikai no 3,9 uz 4,1 ballēm.
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"), atbilstoši mūsu Privātuma politikai. Turpinot lietot šo tīmekļa vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.Pieņemt un turpinātVairāk informācijas
