Rīgā vēl līdz nesenai pagātnei lielākie satiksmes infrastruktūras projekti tika veidoti sliktākajās autocentrisma tradīcijās, par gājējiem un velobraucējiem domājot tikai ķeksīša pēc. Pāris spilgtākie piemēri ir 2011. gadā uzbūvētā Dienvidu tilta otrā kārta, kur gājējiem un velosipēdistiem jāmēro ceļš pa kāpnēm trīsstāvu mājas augstumā:
Tīri ķeksīša pēc projektā paredzēts pacēlājs invalīdiem, kurš gan biežāk nedarbojas nekā darbojas, kā arī nav paredzēts velosipēdiem.
Vēl jāpiebilst, ka šie pacēlāji ir ārkārtīgi lēni un, pat ja tie būtu piemēroti arī velosipēdu pācelšanai, tos tāpat nevarētu saukt par nopietnu veloinfrastruktūru, kuru izmantot potenciāli simtiem cilvēku stundā. Viena cilvēka uzvešana augšā vai lejā uz pārvada aizņem pat trīs minūtes (video).
Lieki piebilst, ka Dienvidu tilta projekts ievērojami pasliktināja apstākļus vietējiem iedzīvotājiem – trīs līmeņu brauktuves, izcirsti koki tieši pretī dzīvojamajām mājām samazināja dzīves līmeņa kvalitāti:
Tilts ir neizdevies arī no satiksmes drošības viedokļa – tilta brauktuves projektētas ātrumam 80 km/h apvienojumā ar visnotaļ sarežģītu satiksmes mezglu nozīmē to, ka uz šī tilta gadā vidēji notiek vairāk CSNg nekā uz citiem Rīgas tiltiem pār Daugavu.
Nākamais spilgtais autocentriskas plānošanas seku piemērs ir 2013. gadā veiktā Daugavgrīvas ielas rekonstrukcija. Par šīs šosejas būvniecību esam rakstījuši jau iepriekš – pēc rekonstrukcijas attālums starp gājēju pārejām, lai šķērsotu Daugavgrīvas ielu, ir 1,2 kilometri; vienu ēku iespējams sasniegt tikai pa kāpnēm vai to pašu nelaimīgo pacēlāju. Autocentriskā pilsētplānošana šo vietu padarījusi ļoti nepievilcīgu gājējiem:
Ne tik bēdīgs (jo viegli labojams) ir 2019. gadā izbūvētais Salaspils ielas posms gar Akropoli. 5 joslas automašīnām, pieturvietu kabatas uz gājēju un velosipēdistu rēķina komplektā ar ietvēm, kas ir tik šauras, ka pa tam nevar samainīties pat divi ratiņi, veicinās tikai arvien lielāku autocentrismu – ja cilvēkiem nav ērti izmantot sabiedrisko transportu, iet kājām vai braukt ar velo, tad ir tikai loģiski, ka viņi vēlēsies pāriet uz ērtāku risinājumu – autotransportu, kur nav jāsatraucas, ka tevi uz šaurās ietves slapjdraņķa laikā kāds apšļakstīs, galvu traumēs kāda autobusa spogulis un nav jābaidās par savu dzīvību, sacenšoties, kurš drosmīgāks – autobuss vai velobraucējs. Vairāk par šo autocentrisko projektu lasi mūsu rakstā “Ceļš uz nekropoli. Akropole”.
Šie visi bija aizvadītās desmitgades projekti, bet diemžēl Rīgas domes autocentriskās plānošanas inerce nebūt nav apstājusies. Aizvadītajā mēnesī uzzinājām par jaunu projektu, ko Sarkandaugavā un Kundziņsalā plāno būvēt Rīgas brīvosta, un Rīgas dome to jau akceptējusi kā labu esam.
Tilts uz Kundziņsalu jeb Sarkandaugavas monstrs
No Sarkandaugavas uz Kundziņsalu tiek plānots būvēt jaunu tiltu. Tiltā paredzētas gājēju un velobraucēju joslas. Tiktāl viss skan labi, bet, aplūkojot projektu tuvāk, redzam, ka projekts ir tikpat autocentrisks kā iepriekš pieminētie Daugavgrīvas ielas, Salaspils ielas un Dienvidu tilta projekti.
Pirmkārt, pats tilts paredzēts ar veselām četrām braukšanas joslām, tomēr vieta nodalītai gājēju un velosipēdistu infrastruktūrai atradusies nav – velosipēdistiem un gājējiem būs jāsadala 2,5 līdz 3,0 metrus plata ietve, ko pati brīvosta lepni nosaukusi par “gājēju josla ar veloceliņu”, kas nodrošinās “ērtu un drošu pārvietošanos gājējiem, velobraucējiem un skrējējiem”.
Diez cik ērta šī pārvietošanās gan nesanāks, jo Kundziņsalas pusē pārvada gājēju un velosipēdistu daļa beidzas brutāli – ar kāpnēm un pacēlāju.
Šāds “risinājums” pilnīgi noteikti neveicinās cilvēkos vēlmi uz brīvostu vai Kundziņsalu doties kājām vai ar velosipēdu, drīzāk gluži pretēji – izmantojot automašīnu. Savukārt autotransporta sadaļā līdzekļi taupīti netiek – visā tilta garumā paredzētas 2+2 joslas, kas ir absolūta muļķība un sadārdzinās tilta izmaksas par vairakiem miljoniem eiro. Šāda rakstura tiltam, kurš atduras muitas zonā, pilnīgi pietiktu ar 1+1 joslu tiltu ar lielāku joslu skaitu tikai nobrauktuvēs. Ja šķiet, ka projekts jau šobrīd ir bēdu ieleja, tad brīdinām – turpinājums Sarkandaugavas pusē ir vēl bēdīgāks.
Tvaika iela šobrīd ir ar plašu zaļo zonu un daudz kokiem:
Ielas kreisajā pusē esošo dzīvojamo ēku iedzīvotājiem šķietami būtu jābūt priecīgiem, ka iela tiks uzlabota – tiks izbūvēta ietve ar veloceļu, uzlabots brauktuves segums, krustojumos būtu jāparedz jaunas nogriešanās joslas – labi visiem.
Tomēr projekts paredz ielas monstrozu pārveidošanu. Platākajā ielas vietā tieši pie dzīvojamajām ēkām paredzēta 8 joslu šoseja:
Rīga diemžēl kārtējo reizi plāno būvēt nevis ielu, bet gan šim gadsimtam neatbilstošu šoseju pilsētā, kur domāts tikai par to, lai to pēc iespējas ātrāk varētu izbraukt cauri automašīnas, aizmirstot par gājējiem, velobraucējiem un vietējiem iedzīvotājiem.
Aplūko Rīgas brīvostas sagatavoto projekta video vizualizāciju: