Vakardien LTV raidījumā “Zebra” bija sižets, kurā raidījuma vadītājs Pauls Timrots pētīja apstāšanās un bremzēšanas ceļu garumus. Viņš atsaucās uz mūsu veidoto vizualizāciju par bojāgājušajiem noteiktā ātrumā, kas bija atrodama rakstā “30 km/h – kāpēc tas ir labi?”:
“Zebras” sižetā pētījumam izmantoja salīdzinoši jaunu “Ford Focus” automašīnu, kurai uzstādīta datorizēta bremžu antibloķēšanas sistēma jeb ABS, kas bremzējot palīdz autovadītājam nenobloķēt automašīnas riteņus. Ja automašīnai šādas sistēmas nav, tad bremzēšanas ceļš var būt pat uz pusi garāks, ko savulaik pats Timrots pierādīja citā “Zebras” sižetā.
Rezultātā Timrota pētījumā tika iegūti šādi apstāšanās ceļa dati:
30 km/h – 11,3 metri (-0,7 m)
40 km/h – 15,6 metri (-2,4 m)
50 km/h – 20,5 metri (-7,5 m)
Jāatzīst, rezultāti ir ievērojami atšķirīgi. Tas gan ir loģiski, jo “Zebras” sižetā tika izmantota moderna automašīna ar datorizētu bremzēšanas sistēmu, savukārt, izstrādājot šāda veida tabulas, ceļu drošības speciālisti parasti ņem vidējo vai vidējo sliktāko rādītāju, jo tas būtu aplami šoferim, kurš brauc ar pagājušajā gadsimtā ražotu “žiguli” vai arī modernāku tautā saukto “bulciņvāģi” autoskolās un ikdienā mācīt bremzēšanas ceļu, kāds realitātē ir kādai jaunai sporta automašīnai – tas pašsaprotami ievērojami atšķirsies, jo vienai būs modernas apstāšanās sistēmas, iespaidīgi bremžu kluči, kamēr otrai mašīnai, labākajā gadījumā, būs nenodilušas trumuļa tipa bremzes.
Bremzēšanas ceļu ietekmē ne tikai datorizētas apstāšanās sistēmas, bet arī pašas automašīnas bremžu kvalitāte, automašīnas svars (piekrauts “bulciņvāģis” bremzēs garāku distanci nekā tukša vieglā automašīna), laikapstākļi (uz slapja vai apledojuša asfalta bremzēšanas ceļš ir krietni garāks) tāpēc ir aplami un, kā Pauls Timrots sacīja sižetā, kaitīgi mācīt autovadītājiem, ka apstāšanās ceļš ir īsāks, nekā tas var būt patiesībā.
Interesanti, ka vēl pirms pāris gadiem pats Pauls Timrots autovadītājiem mācīja gluži ko citu – piemēram, šajā CSDD veidotajā video viņš stāsta, ka apstāšanās ceļš uz sausa ceļa ir 28 metri:
Savukārt vēl pagājušogad raidījumā “Zebra” tajā pašā trasē tā pati automašīna, kas tika izmantota vakardienas sižetā, izmēģināja, kā mainās bremzēšanas ceļš ar un bez ABS:
Izsakām nožēlu, ka pēdējā laikā Pauls Timrots neveicina satiksmes drošību gājējiem, velosipēdistiem un pašiem autovadītajiem – vēl pirms pāris gadiem viņš iestājās par to, lai fotoradari ātruma pārkāpējus fiksētu tikai, ja tie pārkāpj ātrumu par vismaz 15 km/h, kas būtībā nozīmētu to, ka vietās, kur ir ceļa zīme 30 km/h, autovadītāji varētu droši braukt ar ātrumu 45 km/h un vietās, kur ir ceļa zīme 50 km/h, autovadītāji varētu braukt ar 65 km/h, nebaidoties, ka fotoradars viņus piefiksēs kā CSN pārkāpējus.
Igaunijā uz miljons iedzīvotājiem bojā gājuši 50 cilvēki, savukārt Latvijā teju uz pusi vairāk – 94 cilvēki.
Vēl skumjāk ir tas, ka valdība, iespaidojoties no viņa radītās kampaņas “15+”, līdzīgu likumu 02.07.2015. arī pieņēma un nu legalizēts ir +10 km/h, tātad vietās, kur atļautais braukšanas ātrums ir 50 km/h, autovadītāji droši var braukt ar ātrumu 60 km/h, jo fotoradari par šādu ātrumu nesodīs. Rezultāti ir graujoši – nesen ziņojām, ka CSN ievainoto cilvēku skaits pēdējos mēnešos ir dramatiski pieaudzis:
Tāpat pavisam nesenā intervijā Pauls Timrots izteicās, ka runāt pa telefonu, vadot automašīnu, nav nekas bīstams, šādā veidā veicinot sabiedrību izmantot mobilos telefonus, braucot ar automašīnu.
Piemēram, Igaunijā sods par ātruma pārsniegšanu, kas piefiksēta ar fotoradaru, sākas no pirmā kilometra un par katru kilometru tas ir 3 eiro. Tāpat Igaunijā ir bargāks sods par telefona lietošanu pie stūres. Rezultātā kaimiņvalstī 2015. gadā CSN bojā gājuši 67 cilvēki, kamēr Latvijā – 188 cilvēki. Ja šos skaitļus izdala ar iedzīvotāju skaitu, sanāk, ka Igaunijā uz miljons iedzīvotājiem bojā gājuši 50 cilvēki, savukārt Latvijā teju uz pusi vairāk – 94 cilvēki. Kaut kas mums ar drošību nav kārtībā, vai tiešām, paaugstinot atļauto ātrumu, mēs situāciju uzlabosim?
Noslēgumā vēlamies pateikt, ka mūsu izveidotās vizualizācijas galvenā jēga bija nevis rādīt apstāšanās ceļa garumus, bet gan parādīt, cik ļoti sarūk gājēja izredzes izdzīvot, ja viņu notriec automašīna ar ātrumu 50 km/h. Ja reakcijas laiki, bremzēšanas ceļu garumi dažādu valstu veidotās tabulās atšķiras, jo gluži vienkārši par normu ņemti dažādi raksturlielumi, tad par gājēja izredzēm izdzīvot ir 2008. gadā Pasaules Veselības organizācijas veikts pētījums uz 157 lapām par automašīnu ātruma ietekmi ceļu drošībā. Kļūdām uz ielas nevajadzētu beigties letāli. Pilsētā ir jādzīvo, nevis jāmirst.