Mīts:
Braucot ar velosipēdu, obligāti jālieto aizsargķivere. Tas padarīs velosipēdista atrašanos uz ceļa drošāku!
Patiesībā:
Ceļu satiksmes noteikumos rakstīts, ka, braucot ar velosipēdu, aizsargķiverei galvā jābūt tikai bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem. Eiropas Savienībā nav nevienas valsts, kur pieaugušiem cilvēkiem, braucot ar parastu velosipēdu, pilsētā būtu obligāti jālieto aizsargķivere. Lielākajā daļā ES valstu ķiveres nav obligātas arī bērniem.
Pilsētas riteņbraukšana patiesībā ir drošs pārvietošanās veids. Statistika rāda, ka gūt galvas traumu daudz reižu lielāka iespējamība ir braucot automašīnā. Lielākais drauds velosipēdistiem ir nedroša infrastruktūra un sadursmes ar automašīnām, savukārt velosipēdu aizsargķiveres nav paredzētas sadursmēm ar automašīnām – tas norādīts velosipēdu ķiveru lietošanas instrukcijās, kur paši ķiveru ražotāji raksta, ka ķivere var nepaglābt pat sadursmēs ar ļoti zemu braukšanas ātrumu.
Psiholoģiski velosipēdists ar aizsargķiveri jūtas labāk aizsargāts, kaut patiesībā tāds nebūt nav. Tāpat pierādīts, ka arī autovadītāji uzskata, ka velosipēdists ar aizsargķiveri ir labāk aizsargāts un pieredzējušāks, tāpēc šādu velosipēdistu var apsteigt, neievērojot distanci un intervālu. Pētījumā secināts, ka velosipēdistu bez ķiveres autovadītāji apsteidz, ievērojot vidēji 8,5 cm lielāku intervālu, nekā velosipēdistu ar ķiveri. Savukārt velosipēdistu ar garu brūnu sieviešu matu parūku autovadītāji apsteidza, ievērojot vidēji 14 cm lielāku intervālu.
Valstī, kur riteņbraukšana ir visdrošākā – Nīderlandē, velosipēdistu skaits, kas lieto ķiveres, ir minimāls – 0,5%. Savukārt valstī, kur riteņbraukšana ir viena no nedrošākajām pasaulē – ASV, velosipēdistu skaits, kas lieto ķiveres, ir viens no lielākajiem pasaulē – 56%. Tas skaidrojams ar to, ka individuālie aizsardzības līdzekļi, kā ķiveres, ir visneefektīvākie drošības uzlabošanas ziņā. Primārais, kas riteņbraukšanu padara drošu, ir ērta un droša infrastruktūra.
Praksē pierādījies, ka obligāta ķiveru lietošana padara riteņbraukšanu nedrošāku. Ja ķiveres ļoti retos gadījumos var paglābt individuālus velosipēdistus, tad globāla statistika rāda, ka kopējais negadījumu skaits palielinās. Austrālijā laika periodā no 1982. līdz 1989. gadam velosipēdistu skaits pieauga no 220 000 līdz 400 000, bet bojāgājušo un ievainoto skaits samazinājās par attiecīgi 48% un 33%. 1992. gadā Austrālijā ieviesa obligāto aizsargķiveru lietošanu velosipēdistiem un tas izraisīja absolūtu riteņbraukšanas krahu – velosipēdistu skaits pirmajos gados samazinājās vairāk nekā par 50%, savukārt cietušo velosipēdistu skaits pieauga par aptuveni 20%. Šo fenomenu mēdz saukt par “drošību skaitā” (safety in numbers), kas novērojams jebkur, kur riteņbraukšana kļūst populārāka – ceļu satiksmes negadījumu skaits proporcionāli samazinās, jo autovadītāji kļūst uzmanīgāki un rēķinās, ka uz ceļa atrodas arī velosipēdisti. Līdz ar to, likums par aizsargķiveru obligātu lietošanu nav vēlams, jo, samazinoties velosipēdistu skaitam, palielināsies cietušo un bojāgājušo velosipēdistu skaits.
Avoti un noderīga lasāmviela
Ceļu satiksmes noteikumu prasības velosipēdistiem (Aktuālā CSN redakcija)
Velosipēdistu aizsargķiveru lietošanas noteikumi Eiropas Savienības valstīs (angļu val.).
Pētījums par velosipēdu ķiveru lietošanu un bīstamu risku uzņemšanos velosipēdistiem (angļu val.).
Raksts par to, kā ķiveres nevilkšana var ietekmēt drošību (angļu val.)
Kāpjot pa kāpnēm obligāti jāvelk ķivere – tas ir bīstami! (angļu val.)