Parasti Rīgas domes Satiksmes departamenta (RDSD) argumenti, kāpēc nevar ielas padarīt drošākas, ērtākas un patīkamākas, ir: “nav līdzekļu”, “jāveic rekonstrukcija”, “nepieciešami lieli līdzekļi”, “departamentam nav naudas”. Jau iepriekš stāstījām, ka nav nepieciešams veikt rekonstrukcijas, lai ielas padarītu drošākas un to iespējams paveikt ar maziem līdzekļiem, izmantojot krāsu un plastikāta stabiņus, puķupodus utt. Bet pieņemsim, ka RDSD ir taisnība, un drošību ielās tiešām iespējams uzlabot tikai veicot dārgās rekonstrukcijas. Šogad pavasarī Grīziņkalnā šāds “brīnums” notika – tika pilnībā rekonstruētas trīs mazas ieliņas Daugavas stadiona apkārtnē – Ata iela, Augšiela un Vagonu iela. Šajā rakstā novērtēsim, cik labi ielas no “nulles” māk plānot un projektēt RDSD. Kā jau noprotams no virsraksta – rezultāti nav tie labākie.
Sliktās lietas – krustojumi
Bīstamākās vietas satiksmē ir krustojumi, jo te krustojas kā gājēju, tā transportlīdzekļu trajektorijas. Tādēļ tās ir vietas, kur par drošības uzlabošanu jādomā visvairāk. Diemžēl Grīziņkalna ielu rekonstrukcijā gandrīz visi krustojumi veidoti sliktākajās pagājušā gadsimta tradīcijās. Tie veidoti ar lieliem krustojuma noapaļojuma rādiusiem, gājēji atvirzīti nost no iedomātā ietves turpinājuma, kā rezultātā ielu šķērso vietā, kur autovadītājiem ir iespējams nogriezties ar lielu ātrumu. Tāpat teju nekur nav ierīkotas gājēju pārejas, kas nozīmē absurdu situāciju – gājējiem, kas iet it kā pa galveno ceļu, jādod ceļš automašīnām, kas izbrauc no šķērsielām.
Ata un Pērnavas ielas krustojums
Šāda krustojumu plānošana ir pretrunā ar Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Atgādināsim, ka tajā paredzēts, ka pilsētas kodola robežās pārvietoties ar kājām vai kombinējot gājēju pārvietošanos ar sabiedrisko transportu vai braukt ar velosipēdu, jābūt ātrāk un ērtāk nekā pārvietoties ar privāto autotransportu:
Diemžēl Ata ielā izdarīts pretējais – automašīnām radīts taisnākais un ātrākais ceļš, savukārt gājējiem jāiet nevajadzīgi līkumi. Labākais risinājums šeit būtu bijis veidot nepārtrauktu Pērnavas ielas ietvi, ar nelielām rampām – uzbrauktuvēm automašīnām. Pēc rekonstrukcijas vienīgais variants, lai uzlabotu gājēju drošību, ir šajā vietā ierīkot gājēju pāreju, lai gājējiem būtu iespējams droši turpināt ceļu pa Pērnavas ielas ietvi.
J. Asara un Augšielas krustojums
Tālāk RDSD izveidojuši vēl bīstamāku krustojumu – J. Asara ielas un Augšielas krustojums. Gājējiem šeit jāšķērso divas platas vienvirziena joslas. Zināms, ka Latvijā ir aizliegts veidot jaunas gājēju pārejas ar vairāk nekā 1 joslu vienā virzienā. Diemžēl loģika nav bijusi RDSD projektētāju stiprā puse un viņi nav iedomājušies, ka arī gājēju šķērsošanas vietu bez gājēju pārejas nevajadzētu veidot pāri divām vienā virzienā braucošām joslām:
Reālākais, ko iespējams izdarīt šobrīd, lai izlabotu kļūdu un nodrošinātu gājēju drošību, ir pārveidot Augšielu par divvirzienu ielu, vai arī ar plastikāta stabiem brauktuvi pirms krustojuma pārveidot vienas joslas platumā un ierīkot gājēju pārejas gan pār J. Asara ielas brauktuvi, gan pār Augšielas brauktuvi.
Augšielas un A. Deglava ielas krustojums
Augšielas beigu daļā pie A. Deglava ielas krustojumā pieļauta vēl lielāka kļūda – RDSD paredzētā brauktuves gājēju šķērsošanas vieta ierīkota ārpus krustojuma:
Tas nozīmē, ka gājēji legāli šajā pazeminājuma vietā nemaz nedrīkst šķērsot ielu, jo atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumu 13. punktam gājējiem brauktuve jāšķērso pa gājēju pārejām (pazemes vai virszemes), bet, ja to nav, – krustojumos pa ietvju vai nomaļu iedomāto turpinājumu. Šajā gadījumā ietves pazeminājums atrodas ārpus krustojuma, tātad gājēji legāli ielu nemaz nedrīkst šķērsot. Jāņem vērā, ka šajā vietā ielu šķērso arī liels skaits velosipēdistu, jo šis tilts ir būtībā vienīgais pieejamais ceļš no Purvciema un Pļavniekiem uz pilsētas centru. Šajā pusē tiltam pēc rekonstrukcijas tiks ierīkots arī veloceļš, kas nozīmē, ka velosipēdistu skaits, visdrīzāk, tikai palielināsies, tādēļ žēl, ka RDSD projektētāji par to nav aizdomājušies un krustojumu nav veidojuši pēc labākās prakses:
Vagonu un A. Deglava ielas krustojums
Otrpus A. Deglava ielai sākas trešā rekonstruētā iela – Vagonu iela. Šeit krustojums jau veidots nedaudz labāk, pa vidu gājēju šķērsošanas vietai ierīkojot drošības saliņu:
Diemžēl šī drošības saliņa ir vienā līmenī ar brauktuves asfaltsegumu. To vajadzēja izcelt uz augšu vismaz 5 cm augstumā – tādējādi lielizmēra transports to joprojām varētu šķērsot, bet tikai nepieciešamības gadījumā. Arī šeit pietrūkst gājēju pārejas, lai pa galveno – Deglava ielu ejošie gājēji varētu droši šķērsot šķērsielu.
Vagonu un Pērnavas ielas krustojums
Visbeidzot esam nonākuši līdz visbriesmīgākajam rekonstruētajam krustojumam – Vagonu un Pērnavas ielā. Krustojums šeit ir veidots tā, it kā mazsvarīga ieliņa šķērsotu valsts mēroga maģistrāli – ar ietves atvirzījumiem, gājēju barjerām, STOP zīmēm:
Bet realitāte ir tāda, ka šeit krustojas divas apkaimes nozīmes ieliņas, kuras pēc savas būtības ir dzīvojamās ielas – ar autostāvvietām ielas malā. Paradoksāli, ka Pērnavas ielai, kuru projektētājs paredzējis par ātrgaitas maģistrāli, pirms kuras jāuzstāda gājēju barjeras un pat jāuzkrāso STOP burti uz brauktuves, ir saglabātas autostāvvietas brauktuves malā, tādējādi Vagonu iela ir lielāka maģistrāle nekā Pērnavas iela, jo Vagonu ielas jaunizbūvētajā daļā brauktuves malā stāvēt un apstāties ir aizliegts un ir divas platas joslas, kamēr Pērnavas ielā ir pusotra josla.
Šo krustojumu vajadzēja veidot kā pacelto krustojumu (cita starpā, šajā rekonstrukcijas projektā ir arī viens šāds krustojums, par to lasi tālākajā rakstā), kas to padarītu daudz drošāku kā autovadītājiem, tā gājējiem. Tad krustojumā varētu iztikt bez divstāvīgām gājēju barjerām, bez ietvju atvirzīšanas no krustojuma, bez STOP zīmēm un uzrakstiem.
Sliktās lietas – iebrauktuves
Iebrauktuves palīgteritorijās ir veidotas nepareizi – pārtraucot ietvi ar apmalēm. Šādā veidā psiholoģiski autovadītājam šķiet, ka viņam te ir priekšroka – jo melnais asfalts turpinās un iebrauktuve ne ar ko neatšķiras no ielas brauktuves, kaut gan patiesībā priekšroka te ir gājējam:
Bēdīgākais, ka labie piemēri Satiksmes departamentam nav jāmeklē pat nekur tālu – tepat Latvijā, Liepājā, Grīzupes ielā iebrauktuves izveidotas tādas, kādām tām būtu jābūt – ar zemo bortakmeni gar brauktuvi, bruģētu iebrauktuves teritoriju un nepārtrauktu ietvi. Salīdzini, kā iebrauktuves izveidotas Rīgā (pa kreisi) un Liepājā(pa labi):
Grīzupes ielas foto: A. Prūsis, Twitter
Savukārt Vagonu ielas sākumdaļā pie iebrauktuvēm uz ietves izveidoti bēdīgi slavenie “amerikāņu kalniņi”, pret kuru turpmāku veidošanu jau šķita izcīnīta uzvara, jo pērn remontētajās Brīvības, Elizabetes, Stabu, Kr. Valdemāra utt. ielās ietves tika veidotas līdzenas, ierīkojot uzbrauktuvi automašīnām. Un te pēkšņi – še tev! RDSD atkal īsteno vecās kļūdas:
Sliktās lietas – gājēju pārejas jeb to trūkums
Lai gan ielu projektā ietilpst vairāki ielu krustojumi, RDSD gājēju pāreju ierīkošanu paredzējis tikai divos krustojumos. Pie tam pat tajos krustojumos, kur gājēju pārejas ir ierīkotas, tās nav ierīkotas pār katru no brauktuvēm:
Piemēram, Augšielas un J. Asara ielas krustojumā no trīs nepieciešamajām gājēju pārejām ierīkota tikai viena, un tā pati ir ierīkota, nepazeminot apmales Grīziņkalna parka pusē:
Pāreja krustojumā ierīkota pār brauktuvi, kur patiesībā pāreja nepieciešama vismazāk, jo brauktuve ved uz vienas dzīvojamās ēkas pagalmu un ir strupceļš. Savukārt vietās, kur brauktuve ir kā ceļš, kas savieno Deglava ielu ar J. Asara ielu, gājēju pārejas nav ierīkotas. Nav pieņemami, ka gājēju pārejas netiek ierīkotas uz galvenajām ielām, bet šajā gadījumā RDSD tās nav spējuši ierīkot pat uz vietējas nozīmes ielām. 2013. gadā Rīgas domes pasūtītā pētījumā par apstākļiem gājējiem Rīgas centrā tika pieminēts, ka Rīgā trūkst gājēju pāreju krustojumos. Gājēju pāreju trūkums pētījumā tika minēts starp galvenajiem iemesliem, kāpēc gājēji ielas šķērso tam nepiemērotās un neatļautās vietās. Žēl, ka RDSD nelasa vai lasa un ignorē pat Rīgā veiktus pētījumus…
Sliktās lietas – pārlieku platās brauktuves
Visas projektā veidotās ielas pamatā veidotas ar 7m platām brauktuvēm. Tādējādi iznāk, ka šīs mazās un vietējās ieliņas Grīziņkalnā ir tikpat platas kā, piemēram, Juglas iela, kas ir pilsētas maģistrālā iela.
Visām šīm ielām vajadzētu būt ar 30 km/h maksimālā ātruma ierobežojumu, vienā posmā pie bērnudārza tāds arī ir ierīkots, bet diemžēl brauktuves platums neatbilst šādam maksimālā ātruma ierobežojumam. Lai sekmīgi nodrošinātu 30 km/h maksimālo ātrumu arī realitātē, brauktuves platumam būtu jābūt 6 m. Diemžēl, piemēram, Vagonu ielā brauktuves platums pēc rekonstrukcijas pat ir paplašināts – ja iepriekš tur bija 7 m plata brauktuve, tad nu tur izveidota 10,6 m plata brauktuves virsma. Arī šajā ielā brauktuvei vajadzēja būt 6 m platai, bet stāvvietai ierīkotai no atšķirīga seguma, lai brauktuve arī vizuāli tiktu sašaurināta.
Kā pierāda dažādi pētījumi un statistika no dažādām pasaules pilsētām, drošākais joslu platums ir robežās no 2,80-3,25 m. Kopenhāgenā, Amsterdamā, Berlīnē, Parīzē un citviet, kur vidējais joslu platums ir šajās robežās, ir viszemākais bojāgājušo skaits, rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt pilsētās, kur joslu platums ir lielāks par 3,25 metriem un pat 3,60 un vairāk metri, ir vislielākais bojāgājušo skaits uz 100 000 iedzīvotājiem:
Sliktās lietas – liekais marķējums
Šāda veida vietējas nozīmes ielās marķējuma iezīmēšana ne vien ir liekas ikgadējas izmaksas, jo marķējums ir katru dienu jāatjauno, bet tas pat ceļu satiksmes drošību var pasliktināt, jo transportlīdzekļu vadītāji tā vietā, lai koncentrētos uz ceļu, koncentrējas uz baltajām līnijām. Pie tam, ņemot vērā, ka visās šajās ielās vismaz vienā ielas pusē ļauts apstāties, baltās līnijas zaudē jebkādu nozīmi…
Sliktās lietas – autostāvvietas
Vagonu ielā un Augšielā autostāvvietas uz ielas ierīkotas pēc pagājušā gadsimta 60. gadu parauga – vienkārši uzstādot ceļa zīmi “stāvvieta” brauktuves malā, padarot parastu joslu par stāvvietu:
Vagonu ielas autostāvvieta ir pat 3,5 metrus plata, kaut gan tai ar visu drošības zonu būtu nepieciešami tikai 2,5 metri. Stāvvietas segumam būtu jāatšķiras no brauktuves seguma, un stāvvietas jāveido kā kabatas, nevis kā trešā josla. Šobrīd izveidotais izstrādājums pasliktina drošību pie izbrauktuvēm no pagalmiem, jo automašīnas ļauts novietot arī tieši pie pašas izbrauktuves, pilnībā aizsedzot redzamību automašīnām, kas vēlas iebraukt vai izbraukt no pagalma. Aplūko, kā shematiski izskatās RDSD izveidotās stāvvietas (pa kreisi) un kā stāvvietām vajadzēja izskatīties (pa labi):
Sliktās lietas – nav izmantota izdevība stādīt kokus
Lai gan Grīziņkalna apkaimē vairākas ielas jau vēsturiski veidotas kā patīkamas alejas – Zvaigžņu, Vārnu, Laboratorijas, Lauku u.c. ielas, tomēr šogad atjaunotajās ielās šī izdevība palaista garām. Piemēram, Vagonu ielas platums noteikti atļautu iestādīt kokus abās ielas pusēs, padarot ielu krietni patīkamāku kā gājējiem, tā transportlīdzekļu vadītājiem un iedzīvotājiem. Saulainās un siltās dienās šo ielas pusi gājēji izvēlēsies nelabprāt:
Sliktās lietas – lūkas uz brauktuves
Ņemot vērā to, ka runājam par trīs ielu pilnīgu rekonstrukciju, tad nekādi nav saprotams tas, kādēļ apakšzemes komunikācijas netika pārvietotas prom no brauktuves. Nevienam nav noslēpums, ka komunikāciju lūku vākiem ir tendence pēc īsāka vai ilgāka laika iegrimt zem asfalta līmeņa, padarot braukšanu bedraināku.
Piemēram, lietusūdens uztvērējakas daudzās vietās uzstādītas pat gabaliņu nost no bortakmeņiem, padarot izvairīšanos no tām vēl sarežģītāku. Tikmēr tepat Latvijas mazpilsētā Ādažos ielas rekonstrukcijas laikā spēja izveidot daudz mūsdienīgāku risinājumu, uztvērējakas no brauktuves noņemot pilnībā un tās iestrādājot brauktuves apmalē:
Interesanti, ka daudzviet uztvērējakas tomēr novietotas arī ārpus brauktuves, ko uzskatāmi var redzēt šajā fotogrāfijā, kur viena uztvērējaka ir novietota uz brauktuves, bet otra uz bruģētās nomales:
Aplūko fotogalerijā, kā pēc ielu rekonstrukcijas izvietotas lietusūdens uztvērējakas:
Vēl trakāka situācija ir ar apaļajiem komunikāciju aku vākiem, kuri, piemēram, Augšielā izvietoti tā, ka tos fiziski nav iespējams apbraukt – tie nav izvietoti vienā līnijā, bet zigzagiem. Ja pirms rekonstrukcijas kvartālā no J. Asara līdz Stadiona ielai bija tikai 2 aku vāki, tad pēc rekonstrukcijas parādījušies vēl 6 jauni vāki:
Rīga, Augšiela. @rdsvc šeit šogad veic pilnu ielas rekonstrukciju. Būtībā veido ielu no nulles.
Autovadītājiem nu nebūs itin nekādu iespēju izvairīties no komunikāciju aku vākiem, kuri ir izvietoti nerēķinoties ar ielas lietotājiem. ?
Pirms tam bija daudz labāk… pic.twitter.com/Th718C2Mn5
— Kaspars (@Kaspars_Zn) June 7, 2018
Sliktās lietas – šaurā ietve Vagonu ielas sākumposmā
RDSD nav ņēmuši vērā faktu, ka Vagonu ielas sākumposmā uz ietves atrodas ēkas izvirzījumi – pagraba lūkas un kāpnes. Tā rezultātā ietves efektīvais platums šeit ir tikai aptuveni pusmetrs, kas ir pārāk mazs, lai ietve būtu droši un ērti izmantojama ar bērnu ratiem, cilvēkiem invalīdu ratiņos utt.
Ja šajā vietā būtu paredzētas drošāka platuma joslas, kā minējām iepriekš, tad būtu iespējams paplašināt ietvi par 1 metru un tad jau tās platums būtu pietiekams, lai pa to varētu samainīties arī divi ratiņi. Ieteicamais ietves efektīvais platums šāda veida ielās ir vismaz 2 metri:
Sliktās lietas – pārējais
Stadiona ielā pie Augšielas ceļazīmes stabs uzstādīts gandrīz pašā ietves vidū. Tas būtu jāpārvieto uz vienu vai otru ietves malu.
Ata ielas kreisās puses ietve beidzas neloģiskā vietā, uzņēmuma iebrauktuvē un autostāvvietā. Pietrūkst savienojuma ar ietvi aiz iebrauktuves (pietrūkst nepārtrauktas ietves). Šobrīd pretējā ielas pusē nav pat pazeminājuma, kas nozīmē, ka invalīdam ratiņkrēslā turp labāk nebraukt.
Nenolīdzināta apmale jaunizbūvētas gājēju pārejas otrajā pusē J. Asara ielā. Grūti saprotams, kā mūsdienās iespējams ierīkot gājēju pāreju, nepadomājot par vides pieejamību un nenolīdzinot ietves apmales brauktuves līmenī:
Kā sliktu lietu noteikti jāpiemin šīs ielu rekonstrukcijas projekta konsekvences trūkums – vienā iebrauktuvē ietve ir pacelta un izbūvēta no sarkaniem ķieģeļiem, kas ir labs risinājums, tajā pašā laikā nedaudz tālāk tā paša pagalma citā iebrauktuvē saglabāts slikts risinājums ar pārtrauktu ietvi un lielu pagrieziena rādiusu:
Augšielā īss ielas posms ir izveidots kā vienvirziena. Slikti, ka projektētājs nav paredzējis divvirzienu velosatiksmi, jo tas nozīmē, ka velosipēdisti brauks pa ietvēm, kas pamazām būtu jāizskauž. Ja mēs pat jaunas ielas veidojam, nepadomājot par labo praksi, tad kā mēs varam cerēt uz situācijas uzlabošanos nākotnē? Ja vēlies uzzināt vairāk par to, kā pareizi organizēt satiksmi vienvirziena ielās, tad noteikti izlasi mūsu rakstu: Vienvirziena ielas un velosipēdisti
Vagonu ielā RDSD izrādījuši īpaši nesaudzīgu attieksmi pret kokiem. Pirms rekonstrukcijas ietve atradās ēku fasādes daļā, bet pēc rekonstrukcijas šī ietve tika likvidēta un jaunā ietve ierīkota blakus brauktuvei-autostāvvietai. Jaunā ietve izbūvēta, pamatīgi sabojājot saknes ielas malā augošajai koku rindai. Šāda rīcība ir vēl nesaprotamāka, redzot, cik daudz vietas un attiecīgi iespēju bija projektētājam – kaut vai sašaurinot nevajadzīgi plato autostāvvietu, tiktu iegūts 1 metrs un vairs nebūtu vajadzības jauno ietvi būvēt tik tuvu koku stumbriem. Diemžēl projektētājs izvēlējās vienkāršāko pieeju. Cerēsim, ka koki nenokaltīs…
Un, visbeidzot, rekonstrukcijas projekta bēdīgākā daļa – barjeras, barjeras un vēlreiz – barjeras.
Pasaulslavenais dāņu pilsētplānotājs Mikaels Kolville-Andersens ir teicis: “Ja tev ar barjerām ir jābloķē ceļš gājējiem, tas nozīmē, ka infrastruktūru esi plānojis kā idiots.”
Tādēļ mēs šoreiz iztiksim bez komentāriem – visu pastāstīs fotogrāfijas:
Nav gan arī tā, ka viss, ko RDSD ir paveicis šajā ielu rekonstrukcijā, ir slikti, tāpēc nobeigumā paslavēsim viņus par labo.
Labās lietas – ilgtspējīga lietusūdens novadīšana
Ata ielā izveidots kas Rīgā publisko ielu rekonstrukcijas projektos vēl neredzēts – ilgtspējīga lietusūdens apsaimniekošanas sistēma. Lietusūdens tiek novadīts nevis pa uztvērējakām uz kolektoriem un tālāk jūrā, bet gan tiek novadīts uz ielas malā esošajiem grāvjiem, kur tas tiek absorbēts zemē un ūdensaugos.
Labās lietas – glītas laternas
Ata ielā uzstādītas arī glīta dizaina laternas. Šis gan ir subjektīvs vērtējums, tomēr ir jānovērtē tas, ka apgaismes stabi ir veidoti pēc īpaša dizaina, nevis uzstādīti parastie pelēkie stabi kā no padomju laikiem. Ielas ir mūsu visu publiskā ārtelpa un mēs esam pelnījuši, ka tās izskatās glīti.
Labās lietas – paceltais krustojums
Kā brīnumu sala briesmīgā okeānā ir Augšielas un Stadiona ielas krustojums – tas atšķiras no visiem pārējiem projektā rekonstruētajiem krustojumiem par 180 grādiem. Proti, tas veidots kā paceltā tipa krustojums, uz tā pat ir ierīkotas gājēju pārejas, tiesa gan tikai pār vienas ielas brauktuvi.
Labās lietas – platas ietves
Labi ir tas, ka ietves veidotas tādā platumā, lai pa tām mierīgi pastaigājoties bez neērtībām varētu viens otram garām paiet 2×2 blakus ejoši cilvēki. Padomju laikos veidotām ietvēm mikrorajonos nereti bija kaite būt tādā platumā, ka pat diviem cilvēkiem ir problemātiski vienam ar otru samainīties. Šeit tādu problēmu nebūs un vietējie iedzīvotāji varēs baudīt mierīgas vakara pastaigas…
Labās lietas – ietves bez 90 grādu pagriezieniem
Rīgā nereti var novērot gājēju ceļus, kuri maina virzienu ar asiem leņķiem, kas ir pretrunā cilvēka dabai un psiholoģijai, jo neviens cilvēks dabiski neveic pagriezienus taisnā leņķī, kamdēļ nereti šādās vietās parādās zālienā izbradātas taciņas. Patīkami redzēt, ka rekonstruētajās ielās ietves pirms pagriezieniem veidotas ar noapaļojumiem:
