Lai gan Rīgas domes vadība un Rīgas domes Satiksmes departaments (RDSD) katru vasaru stāsta, ka Rīgā ar katru gadu arvien grandiozāki ielu remontdarbi, tomēr iedzīvotājus neapmuļķot – kopējais ielu stāvoklis Rīgā katru gadu arvien pasliktinās. Noskaties videoklipu, caur kādām bedrēm transportlīdzekļiem šobrīd jākratās A. Čaka ielā:
Šāda situācija nav unikāla tikai šai ielai, līdzīgs skats vērojams vai katrā maģistrālajā ielā ārpus pilsētas centra.
Problēmas cēlonis ir gana vienkāršs – Rīgas dome katru gadu segumu atjauno pārāk maz ielās. Pie tam – atjaunoto ielu kopgarumam pie augoša pilsētas kopējā budžeta ir tendence samazināties. Kā liecina pēdējo gadu novērojumi, tad problēma pat nav tik daudz nepietiekamā budžetā, kā RDSD nespējā īstenot plānotos projektus.
Piemēram, 2018. gadā RDSD seguma atjaunošanu veica kopumā trijās ielās – Brīvības ielā, Merķeļa ielā un Kalpaka bulvārī. Divās no tām remontu bija paredzēts veikt 2017. gadā, bet RDSD kapacitātes trūkuma dēļ darbus pārcēla uz 2018. gadu. Vēl 2018. gadā segumu bija plānots atjaunot Krasta ielā, bet šie remontdarbi pārcelti uz 2019. gadu. Tāpat kārtējo reizi pārcelti Brasas tilta remontdarbi. Tā rezultātā pērn, remontdarbiem izcilā būvniecības sezonā, Rīgā tika gandrīz sasniegts jauns antirekords saremontēto ielu ziņā – saremontēti vien 108 000 m2 ielu seguma (RDSD informācija).
Kopējā ielu remontdarbu tendence Rīgā saglabājas negatīva – lai gan pašvaldības budžets ar katru gadu palielinās, segums atjaunošanas apjomi samazinās:
Interesanti, ka, lai gan 2018. gadā Rīgas pilsētas budžets bija 1023 miljoni eiro, ielas tika remontētas gandrīz četras reizes mazākos apjomos nekā 2008. gadā, kad Rīgas budžets bija tikai 768 miljoni eiro.
Veids, kā Rīgas dome un RDSD kultivē priekšstatu, ka remontdarbu ir ļoti daudz un tie ar katru gadu paliek arvien vairāk, ir solījumi. Kā parasti izrādās – tukši solījumi. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir nu jau ikgadējais LTV raidījuma “4. studija” sižets par brūkošo Brasas tiltu, kurā RDSD pārstāve Una Ahuna-Ozola katru gadu sola, ka tilta remonts notiks nākamgad:
Šādi solījumi gadu no gada tiek solīti par ļoti daudziem objektiem. Tā mēs jau divus gadus izmantojam jauno dzelzceļa pārvadu Sarkandaugavā un ir pabeigta Austrumu maģistrāles Purvciema daļa. Velobraucēji jau divus gadus var izmantot veloceļus Turgeņeva ielā, veloceļu “Centrs – Ziepniekkalns”, “Imanta – Daugavgrīva”.
Iespējams, ka Rīgas saimnieki uzskata, ka šāda vairāksolīšanas taktika ir labs veids, kā, neieguldot naudu ceļos, radīt iespaidu sabiedrībā, ka viņi smagi strādā, bet šāda taktika ir īstermiņa domāšana. Ceļu segums vidēji ir jānomaina reizi 8 gados (uz noslogotākām ielām biežāk, mazāk noslogotām – retāk), kas nozīmē to, ka Rīgā katru gadu būtu jāveic remontdarbi aptuveni 1,1 miljonu m2 platībā. Esošā Rīgas mēra Nila Ušakova valdīšanas laikā no 2009. līdz 2018. gadam vidēji gadā remontdarbi veikti tikai 206,3 tūkstošos m2. Tātad Nils Ušakovs Rīgas ielas remontē piecreiz mazākos apjomos, nekā tas būtu nepieciešams.
Rīgas domei nav nekur tālu jābrauc, lai iemācītos pienācīgā apjomā atjaunot un izbūvēt ceļu infrastruktūru. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pērn noasfaltētas brauktuves 80 km garumā. Salīdzinājumā ar Rīgu, starpība ir ievērojama, pie tam Viļņa aktīvi izbūvē arī jaunu gājēju un veloinfrastruktūru. Varbūt Rīgas un Viļņas satiksmes departamentiem būtu lietderīgi uz pāris gadiem piedalīties apmaiņas programmā un lietuvieši varētu būvēt Rīgas ielas, bet latvieši – Viļņas ielas?
