Rīgas svarīgākā iela neapšaubāmi ir Brīvības iela. Tai bijuši vairāki nosaukumi: Lielā Smilšu, Aleksandra, Ādolfa Hitlera un Ļeņina iela, norādot, cik nozīmīga tā ir gan Rīgas, gan Latvijas vēsturei un identitātei. Tai arī ir bijuši vairāki satiksmes organizācijas varianti, bet, bez šaubām, pašlaik iela vizuāli ir degradēta visvairāk, izņemot kara periodus: skatlogi komerctelpām ir tukši, dzīvokļu logi vakaros ir tumši, un, kad tajā nav sastrēgumu, tad tā pārtop par ātrgaitas šoseju, uz kuras bieži tiek pārkāpts atļautais braukšanas ātrums un pieļaujamais trokšņa līmenis. Šajā rakstā izklāstīsim Brīvības ielas vēsturi, kā nonācām līdz pašreizējam stāvoklim, un parādīsim iespējamo nākotni, ko mēs ar mūsu darbībām cenšamies panākt un īstenot.
Brīvības ielas vēsture
16. gadsimtā sāka strauji attīstīties Rīgas priekšpilsēta tagadējā centra teritorijā, un jau tobrīd Lielā Smilšu iela ieņēma centrālās ielas lomu, uz kuras rosījās priekšpilsētas ekonomiskā un kulturālā dzīvē. Kā lielākā daļa Rīgas ielu, pateicoties citu pārvietošanās veidu neesamībai, tolaik Brīvības iela bija iela visiem – gājēji spēja atrasties brauktuves daļā, neuztraucoties par savu dzīvību, šķērsot to, kur vēlējās, troksnis noteikti arī bija zemāks par motociklu, kas traucas ar ātrumu 70 km/h. Preces uzņēmumiem pieveda ar ratiem. Ielā viennozīmīgi bija intensīva rosība, bet ciešamā līmenī, nebojājot iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā līdz ar aizsargvaļņu nojaukšanu Rīgas centrs strauji attīstījās, tostarp Brīvības iela. Koka ēkas aizvietoja daudzstāvu jūgendstila mūra ēkas, kas Rīgai piešķir savu unikālo vizuālo identitāti. Mainījās arī ielas kārtība. Parādījās pirmie tramvaji un mašīnas. Par spīti straujajai attīstībai pilsētas atbildīgās institūcijas atrada godīgu satiksmes kompromisu, kur katram satiksmes dalībniekam bija sava daļa, kur pārvietoties uz ielas.
(https://www.vestnesis.lv/ta/id/50393)
Tomēr tika pieļautas vairākas vēsturiskas kļūdas, kas traucē lepoties ar Brīvības ielu kā galveno pilsētas ielu, kas diemžēl joprojām nav tikušas izlabotas.
Pirmkārt, ietvju platums ir ļoti neliels – vietām mazāks par 3-4 metriem. Tas traucēja un pašlaik traucē nodarboties ar uzņēmējdarbību ārpus uzņēmumu telpām, jo 3-4 metri galvenajā pilsētas ielā ātri tiek aizpildīti ar cilvēku masām, un mūsdienās nav patīkami sēdēt vai iepirkties uz ietves, ja dažu soļu attālumā traucas automašīnas, kuras pie mazākās kļūdas spēj nogalināt cilvēkus. Nereti Rīgā ietve tiek izmantota kā nelegāla stāvvieta, vēl vairāk samazinot ietves platumu vai pat bloķējot visu ietvi. To varētu atrisināt ar metāla stabiņiem, ko bieži sastapsiet gandrīz jebkurā citā lielā Eiropas pilsētā.
Otrkārt, ielas plānojuma un arī šauro ietvju dēļ koki netika stādīti visā ielas garumā, kaut arī tie padarītu ielu vizuāli patīkamāku, padarītu gaisu tīrāku un karstās vasaras dienās ēnā sargātu gājējus no pārkaršanas.
Treškārt, 20. gadsimta sešdesmitajos gados Rīgā tika uzsākts autocentrisks pilsētas attīstības kurss, kurš vēljoprojām diemžēl lielā mērogā turpinās. Lai prioritizētu auto plūsmu, Rīgā vairākās ielās, tai skaitā arī Brīvības ielā, tika demontētas tramvaja sliedes. Ironiski, ka, atvēlot vairāk joslas autotransportam, samazinājās kopējais cilvēku skaits, ko bija iespējams pārvietot pa ielu, un rezultātā sastrēgumu intensitāte un biežums palielinājās. Šī palielinātā auto plūsma un gaisa un trokšņa piesārņojums, vienlaikus palielinoties cilvēku iespējām brīvi izvēlēties dzīvesvietu, noveda pie masveida iedzīvotāju aizplūšanas prom no pilsētas centra.
Ceturtkārt, lai mazāk traucētu mašīnu plūsmai, tika nomainīts ielas segums no vēsturiskā bruģa uz gludu asfaltu, ļaujot mašīnām braukt ar vēl lielāku ātrumu un piešķirot ielai vizuāli nepatīkamu, pliekanāku tēlu.
Piektkārt, neparedzot atsevišķu ielas daļu mikromobilitātes transportlīdzekļiem (velosipēdiem un – mūsdienās – e-skrejriteņiem), to vadītāji izvēlas pārvietoties pa ietvi, vēl vairāk traucējot gājējiem, vai pa brauktuvi, radot bīstamas konfliktsituācijas ar autovadītājiem.
Brīvības iela kā esošās varas spogulis
Brīvības iela ir esošās politiskās situācijas prioritāšu spogulis. Tā, piemēram, jau Rīgas mēra Nila Ušakova laikā tika pasūtīts un 2014. gadā izstrādāts projekts veloinfrastruktūras un sabiedriskā transporta joslu ieviešanai Brīvības ielā no Brīvības pieminekļa līdz pat Gaisa tiltam. Diemžēl tas palika vien projekta līmenī, taču mūsu pirms 5 gadiem publicētais raksts nav zaudējis aktualitāti. Jau 2017. gadā aicinājām Rīgu paredzēt veloinfrastruktūru Brīvības ielā, tomēr 2018. gadā, atjaunojot ielas segumu, velojoslas tā arī neparādījās. Par velojoslām toreiz iestājās arī tādi esošie Rīgas domes koalīcijas deputāti (no kuriem daļa bija toreizējās opozīcijā) kā Viesturs Kleinbergs, Olafs Pulks, Vilnis Ķirsis, Inese Andersone un citi.
Tādēļ apvienība “Pilsēta cilvēkiem” 2018. gadā bija iesniegusi Rīgas domei portālā ManaBalss.lv parakstītu iniciatīvu par velojoslu un sabiedriskā transporta joslu ierīkošanu Brīvības ielā. Diemžēl šī iniciatīva domē nav izskatīta joprojām. 2021. gada septembrī šī iniciatīva, jau ar lielāku savākto parakstu skaitu, tika Rīgas domei iesniegta atkārtoti, bet politiskā līmenī tā nav skatīta, lai gan šobrīd par satiksmi ir atbildīgi politiķi, kuri 2018. gadā, esot domes opozīcijā vai kā pilsoniski aktīvisti, šo iniciatīvu atbalstīja.
Politiķu bezdarbības rezultātā Brīvības iela kopš 2018. gada ielas seguma atjaunošanas turpina degradēties. Vien 2021. gadā uz neilgu laiku “Rīgas vasara 2021” programmas ietvaros pie Jaunās Ģetrūdes baznīcas parādījās atsevišķi podi ar priedēm un citiem augiem, kā arī atsevišķi soliņi.
Brīvības ielas nākotne?
Rīga ir mazā Parīze. Parīzei ir daudzas līdzīgas problēmas, kuras sakrīt ar mūsu problēmām, bet tā strauji maina prioritātes, attīstot ārtelpas un veidojot cilvēkiem patīkamu, drošāku un ērtāku vidi.
Ko mēs varam mācīties no Parīzes, Viļņas labākajiem piemēriem?
- saprotam mūsu prioritātes, kādi ir ielas lietotāji;
- veidojam prioritātēm atbilstošu ielu;
- darām pa soļiem, skaidrojot izmaiņas.
Izskatīsim šos punktus pēc kārtas.
Saprotam mūsu prioritātes. Brīvības iela ir dažāda, tās dažādība rāda mums, kas der, kas ne, un kādas ir ielas prioritātes tagad un iespējas nākotnē. Varam redzēt, ka ielas daļā jau tagad komercdarbība ir izmirusi vai nīkuļo, cilvēkiem nav vēlmes tajā uzturēties. Visspilgtāk ielas prioritātes var redzēt pie Brīvības pieminekļa, kur gājējiem ir ilgi jāgaida zaļā gaisma luksoforā.
Lai pilnvērtīgi novērtētu esošo stāvokli, jāsaprot, kādi ir ielas lietotāji; te būs daži no viņiem:
- iedzīvotāji, kuri dzīvo ielā esošajās vai blakus esošajās mājās;
- tirgotāji, kuri nomā ielā esošās pirmā stāva komercplatības;
- gājēji un mikromibilitātes lietotāji, kuri izmanto šo ielu, lai nokļūtu no punkta A punktā B;
- sabiedriskā transporta lietotāji, kuri izmanto šo ielu kā daļu no maršruta;
- autovadītāji, kuri izmanto šo ielu, lai nokļūtu no punkta A punktā B.
Apskatot Brīvības ielu vakaros, redzam, ka neviens no ielas lietotājiem nav īsti apmierināts ar ielu. Ļoti daudz logu ir tumši, arī pirmajos stāvos, gājēji cenšas no ielas izvairīties, mikromobilitātei īsti vietas uz šaurajām ietvēm nav, sabiedriskais transports stāv kopā ar autovadītājiem sastrēgumos.
Veidojam ielu atbilstoši prioritātēm. Lai iela būtu patīkama, tai jākļūst dzīvai. Dzīvībai jāatgriežas māju logos, un jāatgriežas tirgotājiem. Iedzīvotāji nelabprāt dzīvo blakus šosejai, tirgotājiem ir nepieciešami cilvēki, kuri vēlas uz ielas pavadīt savu laiku. Komfortam un labākai dzīves kvalitātei ļoti svarīgi ir koki un zaļumi, kuri veido noēnojumu, vasarās samazina putekļu piesārņojumu un uzlabo kopējo mikroklimatu. Cilvēkiem ļoti svarīgi ir skvēri un laukumi, kuros paslēpušās dažādas aktivitātes, piemēram, kafejnīcas un atpūtas vietas. Atbilstoši Rīgas domes attīstības dokumentiem Rīgā ir mobilitātes prioritāšu piramīda, kurā ir noteikts, ka gājējs, velosipēds un sabiedriskais transports ir šīs piramīdas galvgalī. Rīgas centrālajā daļā nav velojoslu, un sabiedriskā transporta joslas ir saraustītas un neļauj sabiedriskajam transportam neiekļūt sastrēgumos.
Darām pa soļiem, skaidrojot izmaiņas. Brīvības ielai var izšķirt vairākas daļas; katrai no tām ir lielāki vai mazāki izaicinājumi, kurus var risināt ar dažādiem paņēmieniem:
1) Vecrīga–Elizabetes iela – Brīvības bulvāra daļa, kura šobrīd nefunkcionē kā lineārs parks, jo to nav iespējams izstaigāt no Brīvības pieminekļa līdz Elizabetes ielai. Ielai ir 3 joslas, no kurām pārsvarā tiek izmantotas tikai 2 joslas, izņemot sabiedriskā transporta pieturas
2) Elizabetes iela Bruņinieku iela – iela ir šaurāka, bet cilvēkiem draudzīgāks iekārtojums, kurā brauktuves daļa gan aizņem neproporcionāli lielu vietu;
3) Bruņinieku iela–Jaunā Ģetrūdes baznīca, kurā ir ļoti plaša brauktuve, bet plašums iet roku rokā at troksni un ātrumu;
4) Jaunā Ģetrūdes baznīca – Pērnavas iela, kurā ir vismazākā dzīvība un šauras ietves, bieži vien ir jādala ar “saplīsušām” automašīnām;
5) Pērnavas iela–Barona iela – vieta pirms šaurākās Brīvības ielas vietas (Gaisa tilta).
Katrā no šiem ielas posmiem ir savas akūtākās problēmas, piemēram, šauras ietves un zaļumu trūkums, ir īpaši izteikts jau no Bruņinieku ielas līdz pat Gaisa tiltam. Pirmie soļi Brīvības ielas pārveidē ir veikti, piemēram, izveidojot jaunu autojoslu sadalījuma projektu, veidojot sabiedriskā transporta joslas un velojoslas, kā arī “Rīgas vasara 2021” programmas ietvaros eksperimentējot ar ātrelpas pārvērtībām pie Jaunās Ģetrudes baznīcas. Nākamās pārvērtības mūs sagaida pie Dailes teātra, kur top jauns laukums. Bet ielas raksturs kā tāds nav mainījies jau gadu desmitiem! Pieaugot privātā autotransporta intensitātei, tikai samazinājusies dzīves un ārtelpu kvalitāte!
Nākotnes pilsētā, arī Rīgā, jāveido iela, kurā zaļā, noturīgā pilsētvidē var līdzās pastāvēt dažādas funkcijas, kuras padarītu Brīvības ielu patiesi brīvu visiem!
