Ikvienu Latvijas pilsētu, bet visizteiktāk Rīgu, pēdējos gados pārņēmusi kāda nozīmīga pilsētvides problēma. Pilsētu ielās neskaitāmu kilometru garumā parādījušās un turpina parādīties arvien jaunas un jaunas gājēju drošības barjeras. Tautā sauktas arī par lopu žogiem, tās ievērojami degradē ne vien mūsu pilsētu izskatu un vizuālo pievilcību, bet arī rada nopietnas šaubas par barjeru lomu gājēju un satiksmes drošības paaugstināšanā. Ar nepievilcīgajām un garajām gājēju barjeru rindām Rīga arvien vairāk sāk līdzināties nevis Ziemeļeiropas metropolei, bet gan provinciālai pilsētai, kurā ielu projektēšanā un būvniecībā joprojām dominē autotransporta vajadzības, nevis tiek sabalansētas visu pilsētnieku intereses.
Atpazini? Šis ir modernākais ierocis RDSD arsenālā cīņai pret gājējiem – divu rindu Rīgas tipa gājēju barjeras. Šāda veida gājēju barjeras pēdējos gados parādījušās vairākās vietās Rīgā un, šķiet, RDSD apetīte to uzstādīšanai nerimst. Pēdējās tādas uzstādītas Pērnavas ielā:
Šāda veida barjeras Rīgas ielās nav nekas jauns – tās šeit tika izmantotas jau padomju laikos, kad, pielāgojot Rīgas ielas autocentriskai pilsētplānošanai, tādas parādījās pat Vecrīgā:
Attēlā redzamās Kaļķu ielas gājēju barjeras gan bija zili-baltā krāsā, bet uzdevums tām bija tāds pats kā mūsdienu pēctecēm – liegt gājējiem šķērsot ielu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Vecrīga, par laimi, ir kļuvusi cilvēcīgāka un gājēju barjeras tur ir palikušas krietni mazāk.
Tomēr arvien jaunas un jaunas gājēju barjeras Rīgā parādās citviet un RDSD ar to uzstādīšanu, šķiet, pat lepojas, savās gadagrāmatās publicējot, cik liels gājēju barjeru kopgarums uzstādīts šogad.
Publiski pieejamie dati liecina, ka no 2004.-2014. gadam RDSD uzstādījuši gājēju barjeras vairāk nekā 23 kilometru garumā.
Bet nu atgriežamies pie galvenā – kādēļ gājēju drošības barjeras patiesībā nemaz nav drošas.
Viltus drošība
Gājēju barjeras autovadītājiem rada šķietamu drošības sajūtu. Viņiem šķiet, ka pa šādu ielu var braukt ātrāk, jo brauktuve ir norobežota no ietves. Kā mēs zinām, pārāk ātra braukšana pilsētā ir bīstama. Ja notiek sadursme vai autovadītājs nenovalda automašīnu un uzbrauc uz ietves, gājēju barjeras kļūst par nāvējošu lādiņu, kas ar asajām šķautnēm spēj sadragāt jebkurus cilvēku kaulus.
Mūsdienās jebkurai jaunai automašīnai jāveic gājēju drošības testi. Šajos testos gājējam-manekenam noteiktā ātrumā (40 km/h) ir jāizdzīvo sadursmē ar automašīnu, tādēļ ražotāji automašīnu ārējo daļu pielāgo sadursmēm ar gājējiem – tiek veidotas gludas virsbūves, veidotas drošības zonas dzinēju pārsegiem un veidoti enerģiju absorbējoši bamperi. Jaunākajiem modeļiem pat tiek veidotas aktīvās aizsardzības sistēmas ar motora pārsega pacelšanu sadursmes brīdī un īpašiem gājēju drošības spilveniem.
Viss iepriekšminētais zaudē jebkādu jēgu brīdī, kad automašīna ietriecas nevis gājējos, bet gan gājēju barjerās – tās kā lodes atduras gājējos, radot smagus miesas bojājumus. Gājēju barjeras sadursmes brīdī burtiski izšķīst:
Gājēju barjerām nav nekādu drošības sertifikātu, tādēļ nav nekāds brīnums, ka atšķirībā no automašīnu barjerām, kuras sadursmes gadījumā paglābs autovadītāju no nepatikšanām, gājēju drošības barjeras salūzīs visdažādākajos fragmentos un kā bulta iztrieksies cauri automašīnas vējstiklam, sadragājot autovadītāja galvaskausu.
Foto: Twitter.com/NeSobyanin
Šāds skats nesen bija novērojams Sanktpēterburgā, kur gājēju barjeras elements iztriecās ne vien caur automašīnas vējstiklu, bet arī caur salocīto motora pārsegu. Nav grūti iztēloties, kādas traumas šāds metāla gabals nodarītu blakussēdētāja galvai…
Ja gājēju barjeras izvietotas vietās gar autostāvvietām vai vietās, kur brauktuves malā drīkst novietot automašīnu, tad tās no automašīnām izkāpušo gājēju drošību tikai pasliktina, jo gājējs – autovadītājs vai pasažieris ir spiests iet vairākus desmitus metrus pa brauktuvi tā vietā, lai uzreiz pēc izkāpšanas no automašīnas nonāktu uz ietves. Šāds piemērs sastopams arī pašā Rīgas centrā, Bruņinieku ielā, kur gājēju barjeras izvietotas teju visa kvartāla garumā gar Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolu:
Gājēju barjeru izbūve krustojumos var provocēt arī satiksmes negadījumus, jo nereti barjeras autovadītājiem apgrūtina redzamību, piemēram, izbraucot uz ielas, kurai ir galvenā ceļa statuss.
Vai gājēju barjeras tiešām atrisina problēmas?
Ja gājēji regulāri kādā vietā šķērso brauktuvi, tas nozīmē to, ka tur ir nepieciešama iespēja to šķērsot ērti un droši. Gājēju barjeru uzstādīšana ir cīņa ar sekām, nevis problēmas atrisināšana. Pie tam – nereti tā ir visnotaļ neveiksmīga cīņa, kā piemērā ar gājēju barjerām pie likvidētās gājēju pārejas no Vanšu tilta uz Ķīpsalu.
Galvenais iemesls, kāpēc gājēji ielas šķērso neatļautās vietās, ir gājēju pāreju trūkums. Tā secināts 2013. gadā pēc RDPAD pasūtījuma veiktajā pētījumā “Gājēju un velosatiksmes plūsmu novērtējums Rīgas vēsturiskajā centrā”. Tur sniegti ieteikumi drošas brauktuves šķērsošanas vietas ierīkot ne lielākā attālumā kā 60-90 metri.
Pasaulslavenais dāņu pilsētplānotājs Mikaels Kolville-Andersens ir teicis:
Ja tev ar barjerām ir jābloķē ceļš gājējiem, tas nozīmē, ka infrastruktūru esi plānojis kā idiots.
Un tik tiešām – salīdzinot jebkuras nozīmes Rīgas ielu ar Rietumeiropas pilsētām, kurās gājējiem radīti patiesi droši un ērti pārvietošanās apstākļi, nevar neieraudzīt to, ka gājēju barjeru tur tikpat kā nav, kamēr Rīgā tas ir teju vai uz katras ielas:
Pie skolām gan vajag barjeras!
Bieži no Rīgas domes atbildīgajām amatpersonām dzirdēts, ka pie skolām gan obligāti nepieciešamas gājēju barjeras, lai pasargātu bērnus no uzskriešanas uz bīstamās brauktuves. Diemžēl viņi neaizdomājas, ka problēmu varētu atrisināt jau pašā saknē, padarot brauktuvi par droši šķērsojamu vietu. Barjeras problēmu nelikvidē, bet tikai pārbīda nedaudz tālāk – līdz barjeru rindas galam.
Ja mēs gadu no gada lepojamies un skaitām pie skolām uzstādīto gājēju barjeru metrus, joprojām paliekot viena no gājējiem bīstamākajām valstīm visā Eiropas Savienībā, tad, piemēram, Dānijā, kura gājējiem ir viena no drošākajām valstīm Eiropā, pie skolām veic pavisam citus pasākumus bērnu drošības uzlabošanai.
Aplūko piemērus no Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas kur daudzreiz biežāk par gājēju barjerām ieraudzīsi barjeras transportlīdzekļiem, kas liedz caurbraukt ielu pie mācību iestādes vai arī citus satiksmes nomierināšanas principus:
Gājēju barjeru bums Rīgā ir aizgūts no Krievijas – par to vairāk var izlasīt Krievijas pilsētvides blogera Iļjas Varlamova rakstā “Kāpēc barjeras ir ļaunums un kā ar tām cīnīties?” (krievu. val.)
Ne viss, kas atrodams ārvalstīs, ir labs un aizgūstams – barjeras ir viena no šādām lietām. Daudz labāk šajā jomā mums būtu mācīties no Nīderlandes, kur šādas barjeras neizmanto, jo ielas tiek projektētas, domājot par iedzīvotājiem un cilvēkiem, nevis tikai par caurbraucošo autotransporta vienību skaitu.