Pirms vairāk nekā 15 gadiem Rīgā viesojās pasaulslavenais dāņu arhitekts un pilsētplānotājs Jans Gēls un ar savu komandu veica pētījumu un izstrādāja ieteikumus, ko Rīgai vajadzētu darīt, lai pilsētu padarītu cilvēkiem draudzīgu. Viens no plāna punktiem bija gājēju tuneļu likvidēšana Rīgas centrā. Rīgas dome Gēla ieteikumu vērā neņēma un 2009. gadā pat atklāja vienu jaunu tuneli zem Gogoļa ielas.
Pēc 16 gadiem Gēls atkal viesojās Rīgā un atkal mēģināja Rīgas ierēdņus pārliecināt, ka tuneļi Rīgas centrā ir liela problēma. Diemžēl Rīgas dome joprojām nesaprot mūsdienu pilsētplānošanu un Satiksmes departaments ir uzsācis dārgu tuneļu remontu. Jāatzīst, ka arī daļa sabiedrības nesaprot, kāpēc Rīgas centra tuneļi ir slikti, tādēļ centīsimies to izskaidrot šajā rakstā.
Vides pieejamība
Daudzi uzskata, ka tuneļi ir piemēroti visiem, jo tajos ir ierīkotas uzbrauktuves un ierīkoti lifti. Diemžēl šis apgalvojums ir aplams, jo Rīgas centrā ierīkotajos gājēju tuneļos uzbrauktuves ir aptuveni 35 grādus slīpas – pa šāda slīpuma nobrauktuvēm invalīdu ratiņkrēslā nav iespējams nogādāt augšā un lejā pat divatā, savukārt stumt bērnu ratiņus pa šāda slīpuma pandusu ir sarežģīti un bīstami. Tāpat tuneļi ir liels šķērslis daudziem senioriem, tūristiem (ceļojumu koferi), skrituļotājiem un velosipēdistiem.
Latvijas būvnormatīvi nosaka, ka uzbrauktuvēm, kas atrodas ārtelpā, jābūt 1:20 jeb 5%, kas nozīmē to, ka uz katru metru pazemē pandusam jābūt vismaz 20 metrus garam, lai tas atbilstu nepieciešamajam slīpumam. Tas nozīmē, ka četrus metrus dziļam tunelim būtu nepieciešams panduss teju viena kvartāla garumā!
Drošība
Pastāv uzskats, ka pazemes gājēju pārejas ir drošākas par virszemes gājēju pārejām. Arī šis apgalvojums ir aplams, jo tieši vietās, kur izveidotas pazemes gājēju pārejas, bet nav ierīkotas drošas virszemes gājēju pārejas, ceļu satiksmes negadījumu (CSNg) skaits ir pat augstāks nekā citviet. Piemēram, Gogoļa ielā, kur izveidotas pat divas pazemes gājēju pārejas, CSNg skaits ir otrais lielākais Rīgā. Paradoksāli, bet pie Satiksmes ministrijas ēkas, kur satiksmei vismaz teorētiski vajadzētu būt visdrošākajai, regulāri notiek CSNg ar bojāgājušiem gājējiem. Noskaties paātrinājumā aptuveni pusstundu ikdienas no šī krustojuma un sapratīsi, kāpēc tā ir:
Savukārt Krievijas galvaspilsētā Maskavā izpētīts, ka pie pazemes tuneļiem CSNg skaits ar iesaistītiem gājējiem ir pat vairākas reizes lielāks, nekā pie parastām gājēju pārejām. Presē ik pa laikam lasāms par tuneļu apkārtnē notriektiem cilvēkiem, kas acīmredzot izvēlējušies vieglāko un ātrāko ceļu, kā nokļūt pāri brauktuvei. Daudziem cilvēkiem tas ir arī vienīgais iespējamais ceļš pāri ielai – invalīdiem ratiņkrēslos, vecākiem ar bērnu ratiņiem utt. Tā nu šie cilvēki izvēlas ielu šķērsot kur nu kurais – kāds piemērotākā, kāds nepiemērotākā vietā un, ja autovadītājs nav pievērsis gana lielu vērību ceļam, tad sekas var būt visnotaļ bēdīgas. 2001. gadā veiktajā Jana Gēla pētījumā secināts, ka teritorijās pie tuneļiem 20-25% cilvēku ielu šķērso pa virszemi neatļautās vietās.
Lai arī sākotnēji tuneļi tika iecerēti kā līdzeklis gājēju drošības uzlabošanai, rezultātā tie ir kļuvuši par paaugstinātas bīstamības vietu – nokrišana pa kāpnēm, zādzības un liela daļa gājēju, kas apzināti pārkāpj noteikumus, ejot pāri ielai neatļautā vietā.
Pacēlāji?
Pēdējos gados Rīgas domes Satiksmes departaments vairākus tuneļus aprīkojis ar pacēlājiem un izliekas, ka problēma tādējādi atrisināta. Realitātē pacēlāji biežāk nedarbojas nekā darbojas un arī, ja tie darbojas, tie nav piemēroti liela cilvēku skaita pārvadāšanai. Piemēram, ja ielu vēlas šķērsot divas ģimenes ar bērnu ratiem un viens cilvēks ratiņkrēslā, viņiem visiem kopā tas aizņems vairāk nekā piecas minūtes, jo pacēlājā vienlaicīgi ietilpst tikai vieni ratiņi, tātad jāveic trīs atsevišķi braucieni. Katrs brauciens ar pacēlāju turp un atpakaļ aizņem aptuveni divas minūtes.
Zinot, ka noslogotākos tuneļus diennaktī izmanto pat 35 000 cilvēku un 12 000 cilvēku šo tuneli apiet nelegāli – pa virszemi, saprotams, ka pacēlājs ir problēmas atrisinājums tikai uz papīra RDSD darbinieku atvilktnēs. Ja RDSD darbinieki tiešām rūpētos par cilvēkiem ar invaliditāti, viņi esošos tuneļus aizbērtu un ierīkotu mūsdienīgu risinājumu – vienlīmeņa gājēju pārejas.
Spilgts piemērs pacēlāju bezjēdzībai redzams 2017. gadā rekonstruētajā gājēju tunelī pie Akmens tilta – pacēlāji regulāri nestrādā. Foto: Edgars Kupčs/Twitter
Sastrēgumi?
Daudzi autovadītāji, iespējams, satraucas, ka jaunas gājēju pārejas radīs sastrēgumus, bet tas ir tikai mīts – pilsētas centrā sastrēgumus rada pārāk lielais privātā autotransporta īpatsvars un ierobežotā krustojumu caurlaides spēja. Protams, jauna regulēta gājēju pāreja var aizkavēt autovadītāju par papildu pusminūti, bet tas ir mazs zaudējums pret iespēju ielu droši šķērsot visiem cilvēkiem.
Rīgas centrā tuneļi lielākoties ir izbūvēti krustojumos, kur autovadītājiem tāpat ir jāstāv un jāgaida zaļais luksofora signāls, kamēr aizbrauc pa perpendikulāro ielu braucošie transportlīdzekļi. Tas nozīmē, ka iespēja šeit ielu šķērsot gājējiem autovadītājus neaizkavēs. Uzskatāms piemērs ir 13. janvāra ielas tunelis, kurš savieno autoostu ar Vecrīgu – tas izbūvēts tieši krustojumā, kur ar regulāru intervālu jau šobrīd strādā luksofors, tātad gājēju pāreju var ierīkot kaut vai rītdien:
Citur pasaulē
Apakšzemes tuneļi gājēju pāreju vietā ir slimība, ar ko slimo postpadomju valstis. Rietumvalstu pilsētās, kurās ir metro un attiecīgi gājēju tuneļi uz metro, krustojumos ierīko gājēju pārejas, kaut arī no vienas ielas puses uz otru ir iespējams nokļūt pa metro gājēju tuneli. Pazemes gājēju pārejas kā tādas Rietumvalstu un Skandināvijas pilsētās praktiski neeksistē, jo tur satiksmes plānotāji laika gaitā ir sapratuši, ka pilsētai ir jābūt drošai, ērtai un pieejamai, bet pazemes gājēju pārejas nevienam no šiem nosacījumiem. Aplūko fotogaleriju ar dažādiem gājēju pāreju un tuneļu risinājumiem no visas pasaules:
Fotogrāfijas no: http://maxkatz.livejournal.com/269493.html
Nākotne?
Dzīves laikā ikviens no mums piedzīvo brīžus, kad esam ar ierobežotām mobilitātes iespējām – bērnībā, kad mūs stumj bērnu ratiņos, pašiem stumjot savu bērnu vai mazbērnu ratiņus, brīžos, kad esam traumējuši kājas vai jau esam kļuvuši veci un vairs nespējam brīvi kustēties. Tādēļ, pat ja šobrīd izbaudi kustību brīvību, atceries, ka visu laiku tā nebūs!
Foto: divritenis.lv
Jau pavisam drīz Rail Baltica projekta ietvaros Rīgas centram ir vienreizēja iespēja atbrīvoties no šīs padomju nastas – gājēju tuneļiem. Tiks norakts dzelzceļa uzbērums, kā arī tiks izveidots jauns tunelis – Elizabetes ielas savienojums ar Timoteja ielu. Tas dod lielisku iespēju veikt satiksmes organizācijas izmaiņas dzelzceļa stacijas apkārtnē. Vai Rīga saņemsies un to beidzot izdarīs? Šobrīd pastāv pamatotas bažas par to, ka Rīgas dome un tās Satiksmes departaments nav pat domājis par šādu iespēju. Par to liecina fakts, ka šogad Rīgas vēsturiskajā centrā rekonstruēti divi tuneļi. Vai gudrs saimnieks rekonstruētu savu namu pāris gadus pirms tā nojaukšanas? Diez vai.
Pirms vairākiem gadiem jau tika izstrādāts detalizēts AECOM plāns, kā pārveidot un padarīt cilvēcīgu centrālās stacijas apkārtni:
Tāpat 2017. gadā organizētajā Rail Baltica konkursā tika piedāvāti dažādi varianti, kā civilizēti pārveidot stacijas apkārtni (kreisajā pusē šībrīža foto, labajā pusē – nākotnes vizualizācija):
Tunelis no Stockmann uz Dzelzceļa staciju
Tunelis no Centrāltirgus uz Dzelzceļa staciju
Tunelis no Stockmann uz Dzelzceļa staciju
Rīgas domei un tās Satiksmes departamentam pēc iespējas ātrāk vajadzētu saprast, ka gājēju pārejas visās šajās vietās centrā ir ļoti nepieciešamas un tās ir iespējams ieviest ātri un nesāpīgi – gandrīz vai tikpat ātri, kā to uzskicēja arhitekte Evelīna Ozola:
Prāgas ielas tunelis pie autoostas