Rīgas ielu remontdarbi 2017 – neizmantotās iespējas

Ja pirmajā ielu remontdarbu apskata rakstā aplūkojām dažādus jaunievedumus, tad šajā rakstā aplūkosim vējā palaistās uzlabojumu iespējas un darbu kopējo kvalitāti. Ielas tiek remontētas vidēji ik pēc 10-15 gadiem, Rīgā ielas uz remontu var gaidīt pat 40-50 gadus, tāpēc jāsaprot, ka neizmantot iespējas veikt dažādus uzlabojumus remontdarbu laikā ir ne tikai muļķīgi, bet pat zināmā mērā noziedzīgi, jo, saglabājot iepriekšējās infrastruktūras kļūdas, ik gadu ceļu satiksmes negadījumos turpinās ciest daudzi cilvēki.

 

Apmales

Problēma, uz kuru jau pērn vērsām Satiksmes departamenta uzmanību, joprojām nav atrisināta – ietvju apmales vietās, kur gājējiem paredzēts šķērsot brauktuvi, netiek nolīdzinātas nulles līmenī ar brauktuvi. Šī, cita starpā, nav mūsu iegriba, šāds noteikums ir ierakstīts arī domes priekšsēdētāja parakstītajos Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos (p.181.1.3.).

Nobrauktuves veidot vienā līmenī ar brauktuvi ir svarīgi praktiski visiem, kas ikdienā pārvietojas pa ietvēm, bet sevišķi svarīgi tas ir visiem, kas pārvietojas ar riteņu palīdzību – skrituļotājiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, velosipēdistiem. Cilvēkam, kurš vienatnē pārvietojas invalīdu ratiņkrēslā, jau 1 cm augsta apmale var izrādīties nepārvarams šķērslis:

 

Diemžēl arī šogad Satiksmes departaments nav pievērsis īpašu uzmanību apmaļu līmenim un joprojām liela daļa pazeminājumu ir ar 1-5 cm augstām apmalēm:

 

Diemžēl departaments nav ņēmis vērā arī mūsu lūgumu pāreju vietās izmantot taisnas apmales bez noapaļojuma. Noapaļotās apmales nav paredzētas “0” līmeņa asfalta ieklāšanai, tāpēc asfalts, kas tomēr ieklāts šādā līmenī, pāris gadu laikā saplaisā un izbirst.  Tāpat noapaļotās apmales būvniekiem apgrūtina iespēju asfaltu ieklāt precīzi vienā līmenī ar apmales augšējo malu, jo tā ir grūti nosakāma. Interesanti, ka šogad vairākās vietās jau tika iestrādātas taisnās apmales, piemēram Elizabetes un Skolas ielas krustojumā:

 

Tikmēr citviet joprojām izmantotas apmales ar noapaļojumu. No malas apmale izskatās nolīdzināta, tomēr, pie tās pieliekot lineālu var izmērīt, ka tā ir aptuveni 2 cm augsta:

Piefiksēto vietu, kur apmaļu augstums neatbilst RTIAN, sarakstu jau esam nosūtījuši RDSD ar aicinājumu uzdot būvniekiem šīs apmales pieasfaltēt, lai tās būtu izmantojamas visiem, kas pārvietojas pa ielu.

 

Veloinfrastruktūra

Šogad segums tika atjaunotas arī divās no trim ielās, kur 2014. gadā tika ierīkotas velojoslas. Lai arī iesākumā autovadītāju smagi peltas, tomēr laika gaitā tās iemantojušas rīdzinieku popularitāti un ar katru gadu velojoslas izmanto arvien vairāk rīdzinieku. Piemēram, Lāčplēša un Kr. Barona ielas krustojumā stundas laikā pat 23% no caurbraukušajiem transportlīdzekļiem ir tieši velosipēdi.

Lāčplēša ielā pērn velojoslās tika veikti nelieli, bet svarīgi uzlabojumi – izveidota drošības zona starp velojoslām un autostāvvietām. Diemžēl šogad Satiksmes departaments pat nekonsultējās ar riteņbraucējiem un velosatiksmes organizācijā neveica itin nekādus uzlabojumus.

Lielākā bēda Elizabetes un Dzirnavu ielā ir velojoslas novietojumā – velojoslas šajās vienvirziena ielās ved tajā pašā virzienā, kur autojoslas. Esošais risinajums noved pie tā, ka velosipēdisti šajās ielās turpina braukt pa ietvēm vai arī pa velojoslu pretējā virzienā.

Rietumeiropā un Skandināvijā, ja vienvirziena ielās nav iespējams ierīkot veloinfrastruktūru abos virzienos, to ierīko “pret spalvu” un samazina maksimālo braukšanas ātrumu līdz 30 km/h, lai otrā virzienā velosipēdisti varētu braukt kopējā satiksmes plūsmā. Nu jau šādā veidā organizēt satiksmi iemācījušies arī mūsu austrumu kaimiņi Maskavā:

Šādi risinājumi ir redzami arī citās mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Šādā veidā izmainot velojoslu konfigurāciju, ar vienu šāvienu tiek nošauti divi zaķi – pirmkārt, velosipēdisti, braucot pa ietvēm, vairs netraucētu un neapdraudētu gājējus. Otrkārt, tiktu uzlabotas mobilitātes iespējas velosipēdistiem, atverot ielu abos virzienos. Tādējādi tiktu palielināts cilvēku skaits, kas pa ielu izvēlēsies braukt ar velosipēdu.

Šeit gan ir jāpiebilst tas, ka Elizabetes ielā pietiek vietas velojoslām abos virzienos, jo 2014. gadā  jau bija izstrādāts projekts divvirzienu velojoslām, līdzīgi kā šobrīd ir Lāčplēša ielā. Velojoslas abos virzienos, tāpat kā velojoslas Brīvības ielā togad braši solīja arī Rīgas domes priekšsēdētājs. Bet, kā jau mēs labi zinām, tad Nils Ušakovs ir pēdējā persona, kura solījumiem ticēt:

 

Citāds stāsts ir par Stabu ielu. Tā ir iela, kurai teju visā garumā abās pusēs ir autostāvvietas. Velosipēdisti spiesti braukt pa ietvi, jo pa brauktuvi pārvietoties ir visnotaļ bīstami, jo autovadītājiem nav vietas drošiem apdzīšanas manevriem, savukārt remontdarbu laikā velosipēdisti gluži dabiski brauca pa tukšajām stāvvietām, jo tā ir ērtāk un drošāk nekā braukt pa ietvi.

 

Diemžēl arī šajā ielā Satiksmes departaments palaidis garām iespēju sakārtot satiksmi un pēc tam, kad četrus mēnešus ielas iedzīvotāji iztika vispār bez autostāvvietām, ir atjaunojis autostāvvietas abās ielas pusēs, tādējādi pasakot, ka stāvvietas viņiem ir svarīgākas par cilvēku drošību. Stabu ielā vietas pietiktu visiem – gan gājējiem, gan velosipēdistiem, gan autobraucējiem, gan autostāvvietām:

 

Vizualizācijas: Oto Ozols

 

Šādas pozitīvas izmaiņas ielā būtu bijis iespējams veikt kaut vai šogad, tikai nedaudz padomājot un nedaudz citādāk uzkrāsojot balto krāsu. Diemžēl kārtējā iespēja palaista garām…

 

Gājēju pārejas

Vissāpīgākā neizmantotā iespēja šogad ir neizveidotās gājēju pārejas. Vairāk nekā desmit kilometru garumā tika izraktas ietvju apmales, bet jauna gājēju pāreja tika ierīkota tikai vienā vietā – Elizabetes un Antonijas ielas krustojumā:

Diemžēl virknē citu vietu, kur gājēju pārejas arī būtu bijušas nepieciešamas, tās netika ierīkotas. Piemēram, Kr. Valdemāra un Ierēdņu ielas krustojumā. Tur nekas netraucēja RDSD pie esošajiem luksoforiem piestiprināt atsevišķus gājēju luksoforus, noņemt barjeras un pazemināt apmales. Tas netika izdarīts:

 

Tāpat Elizabetes ielas krustojums ar Jeruzalemes ielu – arī šeit vajadzēja ierīkot gājēju pārejas, lai gājējiem būtu nodrošināta iespēja droši šķērsot ielas:

Gājēji, kas Dzirnavu ielā vēlas šķērsot Jēzusbaznīcas ielu, spiesti šķērsot neadekvāti platu brauktuvi. Uz šīs brauktuves viņi pavada teju trīs reizes ilgāku laika posmu, nekā, ja brauktuve būtu normālā 2 joslu brauktuves platumā (7 metri). Attiecīgi ir teju trīs reizes lielāka iespējamība šim gājējam ciest sadursmē ar transportlīdzekli:

 

 

Lai gan gājējs iet pa galveno ceļu (Elizabetes ielu), tomēr viņš to nevar mierīgi paveikt, jo viņam jāuzmanās un jādod ceļš pa Vīlandes ielu braucošajiem transportlīdzekļiem. Ideālā variantā ietvei šajā krustojumā būtu jābūt nepārtrauktai un būtu jāturpinās vienā līmenī:

Pārtrauktas ietves

Diemžēl arī šogad Satiksmes departaments neuzlaboja gājēju drošību, veidojot nepārtrauktas ietves pār piebrauktuvēm un mazākas nozīmes ielām. Par ieguvumiem no šādām ietvēm šogad jau rakstījām rakstā “Krustojumi un drošas ietves”. Galvenais ieguvums būtu drošs ceļš uz skolu bērniem, kuru vecākiem vairs nevajadzētu satraukties, ka bērniem jāšķērso bīstamas iebrauktuves uz, piemēram, degvielas uzpildes stacijām. Ietve visa kvartāla garumā būtu vienā līmenī un autovadītājiem pirms tām vajadzētu piebremzēt, uzbraucot uz rampas, līdzīgi kā šajā Londonas piemērā:

Diemžēl Rīgā ietves joprojām saglabātas nedrošas. Turpinājumā esošajās fotogrāfijās visu esošo ietvju pārtraukumos priekšroka ir gājējiem, bet infrastruktūra veidota tā, ka autovadītājiem šķiet, ka priekšroka ir viņiem :

 

Ja ietves nebija iespējams iebrauktuvēs turpināt vienā līmenī, tad vajadzēja vismaz ietves zonu nobruģēt, lai transportlīdzekļu vadītājiem vismaz vizuāli momentāli būtu skaidrs – šeit ir ietve un šeit priekšroka ir gājējiem.

 

Amerikāņu kalniņi

Lai gan šogad dome paveikusi uzteicamu darbu, lielākajā daļā iebrauktuvju izveidojot līdzenas ietves ar slīpām rampām transportlīdzekļu uzbraukšanai, tomēr joprojām netrūkst tā saukto “amerikāņu kalniņu”:

 

Satiksmes departaments šajos gadījumos aizbildinās ar to, ka ietvi vienā līmenī nav iespējams izbūvēt, jo tad būtu jāpārbūvē arī visa lietusūdens novadīšanas sistēma. Bet arī šādā gadījumā bija iespēja veikt daudz cilvēcīgāku risinājumu un ietves pazeminājumu veidot krietni lēzenāku. Šobrīd ietves kritums ir aptuveni 12 centimetri viena metra garumā jeb 12 %, bet maksimāli pieļaujamais slīpums ir 8%.  Ja šis 12 centimetru kritums tiktu īstenots divu līdz trīs metru garumā, šāds slīpums vairs ziemās neapdraudētu gājējus no paslīdēšanas, kā arī invalīdiem ratiņkrēslos pārvietoties pa ietvi būtu krietni ērtāk:

Velotrotuārs?

Neizmantota palika arī iespēja sakārtot gājēju un velosipēdistu satiksmi Krišjāņa Valdemāra ielas posmā no Bruņinieku līdz Zirņu ielai. Tur saglabāts jebkādiem standartiem un veselajam saprātam neatbilstošais divvirzienu veloceļš uz ietves rēķina. 1,6 metrus plats veloceļš vēl būtu pieņemams, ja tas būtu vienvirziena, bet šeit tas ir izveidots kā divvirzienu. Gājējiem atvēlēta tikpat plata un pat šaurāka (šaurākajās vietās ap metru plata) ietve. Jau pērn lūdzām Satiksmes departamentu likvidēt šo gājējus pazemojošo marķējumu, diemžēl šogad departaments marķējumu pārvērtis par apmalēm. Kļūda, kuru vairs tik vienkārši nebūs iespējams labot…

Vairākās vietās gājēji atstāti pabērna lomā. Piemēram, krustojumā ar Bruņinieku ielu gājējiem nav iespējams turpināt ceļu pa ietvi, neuzkāpjot uz veloceļa:

Pie vairākām sabiedriskā transporta pieturām izveidots sevišķi absurds risinājums – lai gājējs varētu turpināt ceļu taisni pa ietvi, viņam… jāšķērso divas gājēju pārejas:

Diezgan likumsakarīgi, ka teju neviens gājējs šo muļķīgo satiksmes organizāciju neievēro, bet izvēlas iet tā, kā pa ietvi arī būtu jāiet – taisni:

Nav saprotams, kādēļ departaments šajā vietā gājēju ceļa daļu neveidoja gar ietves fasādes pusi, savukārt veloceļa daļu – gar sabiedriskā transporta pieturvietu. Tādējādi būtu iespējams iztikt bez liekas gājēju un velosipēdistu trajektoriju šķērsošanas un liekiem konfliktiem…

Līdzīga situācija ir redzama arī nākamajā fotogrāfijā. Šeit gājējam, kas vienkārši vēlas turpināt ceļu taisni, ir jāšķērso gājēju pāreja un tad jādomā, pa kuru šauro ietves daļu labāk apiet pieturā esošos cilvēkus:

Tā kā gājējiem paredzētās ceļa daļas ir šauras un nav atšķirīgā līmenī no velosipēdistiem paredzētās ceļa daļas, visnotaļ likumsakarīgi gājēji mēdz aizmirst un neievērot ceļa dalījumu:

Šī iemesla dēļ veloinfrastruktūra vienmēr jāveido atšķirīgā līmenī vai fiziski nodalīta no gājējiem paredzētās ceļa daļas, kā arī jāizvairās no veloinfrastruktūras izveidošanas uz jau tā šauru ietvju rēķina.

No visām šīm kļūdām bija iespējams izvairīties visnotaļ vienkārši – esošā Kr. Valdemāra ielas brauktuve posmā no A. Briāna līdz Zirņu ielai ir ar divām pārlieku platām braukšanas joslām. Joslas iespējams sašaurināt, brauktuves abās malās izveidojot velojoslas. Tādējādi atkal tiktu nodrošinātas normālas staigāšanas iespējas gājējiem, kā arī tiktu nodrošināti Rietumeiropas un Skandināvijas valstu standartiem atbilstoša veloinfrastruktūra abās ielas pusēs un velosipēdistiem vismaz šajā ielas posmā vairs nenāktos braukt pa ietvi tikai tāpēc, ka veloceļš atrodas tikai vienā ielas pusē:

 

Liliputu ietves

Krišjāņa Valdemāra ielas turpinājums ir Duntes iela, kur apstākļi gājējiem strauji pasliktinās – ietves kļūst vairāk nekā uz pusi šaurākas, bet pa brauktuvi brauc pat ļoti intensīva smagā autotransporta plūsma. Savukārt joslu platums šeit ir nevajadzīgi plats, bet reizē pārāk šaurs, lai automašīnas šeit varētu braukt divās rindās. Līdz ar to automašīnas brauc kur nu kurā – cita tuvāk brauktuves malai, cita tuvāk brauktuves vidum:

Tikmēr gājējiem atvēlēts tik maz vietas, ka diviem vecākiem ar bērnu ratiņiem uz šīs ietves nav ko darīt:

Situācija uz pretējās ielas puses ietves ir identiska. Remontdarbos palaista garām lieliska iespēja šo Duntes ielas posmu sakārtot, paplašinot ietves līdz adekvātam platumam. Kāda bija jēga izraut visas ielu apmales, ja netika veikti nekādi uzlabojumi ielas profila konfigurācijā?

 

Koki

 

Lai gan pirms remontdarbiem Rīgas mērs medijiem stāstīja, ka Rīga kļūs zaļāka un tiks iestādīti jauni koki, realitāte ir pavisam cita. Krišjāņa Valdemāra ielā pie Elizabetes ielas un vēl vairākās citās vietās, kur iepriekš bija koki, to apdobes vienkārši aizbruģētas:

 

Vēl neskaitāmās vietās palaista garām iespēja iestādīt jaunus kokus. Brīvības ielā vietas uz ietvēm pietiek jau šobrīd – kokiem kā radīta ir vieta starp automašīnām:

 

Kvalitāte

Viena no lielākajām šogad garām palaistajām iespējām bijusi iespēja darbus veikt kvalitatīvi. Kā jau sociālajos tīklos ievērojuši neskaitāmi rīdzinieki:

 

 

Diemžēl būvdarbu uzraudzība arī šogad gan no būvuzraugu, gan Satiksmes departamenta puses ir bijusi, maigi izsakoties, vāja. Kā noskaidroja LTV raidījums “De Facto”, piemēram, Kr. Valdemāra ielas būvuzraugs vien formāli parakstījis papīrus un dienas laikā uz vietas objektā nav atradies. Rezultāti runā paši par sevi, un būvdarbu kvalitāte vien divus mēnešus pēc remontdarbu pabeigšanas ir visnotaļ bēdīga:

 

Rezumējot 2017. gada ielu remontdarbus, jāatzīst, ka kaut arī nelieli uzlabojumi ielu uzlabošanā ir vērojami (ceļa zīmju stabi vairs netiek novietoti ietves vidū, tiek veidotas ietves bez amerikāņu kalniņiem), tomēr kopumā joprojām ielu remontdarbi tiek veikti sliktā kvalitātē ar pagājušā gadsimta domāšanu, kur pirmajā vietā tiek novietots privātais autotransports, un visi pārējie satiksmes dalībnieki ir sekundāri.

Varbūt Rīgas domes vadībai beidzot būtu jāatzīst, ka Rīgas domes Satiksmes departaments nav spējīgs sekmīgi tikt galā ar tam uzticētajiem uzdevumiem un šajā pilsētniekiem tik svarīgajā jomā jānolīgst ārpakalpojums? Dānijas, Zviedrijas, Nīderlandes speciālisti noteikti izmaksātu dārgāk par šī brīža RDSD “speciālistiem”, bet rezultāts – drošas, ērtas un kvalitatīvi rekonstruētas ielas visiem rīdziniekiem – atmaksātos ar uzviju.