2013. gadā diskusijā par veloinfrastruktūru Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņoja, ka velojoslas veidos tikai trīs ielās – Elizabetes, Dzirnavu un Lāčplēša ielā, nevis kā iepriekš tika solīts tās ierīkot arī Brīvības ielā. Ušakovs sacīja: “Tā ir mana dziļa personiska pārliecība pašreiz – zīmēt velojoslas uz ielām, kur kursē sabiedriskais transports – es tādu atbildību uzņemties negribu. Es zinu, ka trolejbusam spogulis ir tieši tajā augstumā, kur cilvēkam ir galva ar ķiveri. Man tas nepatīk!”
Patiesībā, paziņojot un vēlāk arī izveidojot velojoslas Elizabetes ielā, domes priekšsēdētājs jau nonāca pamatīgās pretrunās ar sacīto. Proti, Elizabetes ielā posmā starp Kr. Valdemāra ielu un Brīvības ielu jau kursē 37., 41., un 53. autobuss, posmā starp Marijas ielu un Ernesta Birznieka Upīša ielu kursē 11., 18., 22., 23. trolejbuss. Autobusi minētajā posmā sastrēgumstundu laikā kursē vidēji ik pēc četrām minūtēm, savukārt trolejbusi sastrēgumstundās caur Elizabetes ielu gar velojoslām pabrauc pat ik pēc pusotras-divām minūtēm. Savukārt Dzirnavu ielā gar velojoslu garām ik stundu pabrauc neskaitāmi autobusi, kas dodas turp vai atpakaļ no autobusu parka Abrenes ielā.
Velojoslas pēc savas būtības tiek veidotas, lai uzlabotu gājēju un velosipēdistu drošību. Tās nodala brauktuves teritoriju, pa kuru atļauts braukt velosipēdistiem, bet aizliegts braukt autovadītājiem, tostarp sabiedriskajam transportam. Velojoslu no autotransportam paredzētās joslas atdala 30 centimetrus plata balta līnija. Savukārt “Rīgas satiksmes” rīcībā esošo autobusu un trolejbusu spoguļu platums ir 22 centimetri – tātad pat, ja autobusa šoferis nolēmis braukt cieši gar balto līniju, autobusa spogulis velojoslā nemaz netiks.
Velojoslas ir pats lētākais un efektīvākais veids, kā uzlabot velosipēdistu drošību uz ielām. Tādas sastopamas gan vienā no drošākajām pilsētām velosipēdistiem – Kopenhāgenā, gan citās Rietumeiropas un Skandināvijas pilsētās. Tās tiek veidotas gan ielās ar sabiedrisko transportu, gan bez tā.
