Mīts:

Velosipēdistiem ir aizliegts braukt tālāk par vienu metru no apmales.

Patiesībā:

Ceļu satiksmes noteikumos šāda punkta nav. Vienīgais punkts, kas nosaka velosipēdista atrašanās vietu uz brauktuves, ir 200.1., kas nosaka, ka velosipēdu vadītājiem atļauts braukt pa brauktuvi vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai. Tostarp noteikumi nosaka virkni izņēmuma gadījumu, kad velosipēdistam ir atļauts nebraukt iespējami tuvāk apmalei:

  • lai apbrauktu, apsteigtu vai apdzītu;
  • lai turpinātu braukt izvēlētajā virzienā apdzīvotās vietās, kur braukšanai vienā virzienā ir ne vairāk par divām joslām, ja malējā labā josla ir iekārtota labajam pagriezienam;
  • pavadot bērnus, kas jaunāki par 12 gadiem;
  • nogriežoties pa kreisi
  • braucot dzīvojamās zonās, daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes stacijās un stāvvietās.
  • ja labā josla paredzēta sabiedriskajam transportam, atļauts braukt pa otro joslu (velosipēdistiem ir aizliegts braukt pa sabiedriskā transporta joslām, ja nav uzstādīta papildzīme ar velosipēda simbolu)

Šis mīts iesakņojies vēl no padomju laikiem, kad PSRS ceļu satiksmes noteikumos šāds punkts tik tiešām bija ierakstīts. Latvijā šis noteikums nav spēkā jau kopš vismaz 1996. gada.

Neviens saprātīgi domājošs velosipēdists nevēlas braukt priekšā automašīnām. Diemžēl slikti izplānota ceļu infrastruktūra bieži vien velosipēdistam braukšanu pa joslas vidu padara par drošāko vietu uz brauktuves.

Piemēram, ceļa malā var būt novietotas automašīnas, kuras nepieciešams apbraukt ievērojot salīdzinoši lielu drošības intervālu, jo jebkurā laikā var tikt atvērtas automašīnu durvis. Tāpat iela var būt bīstami šaura, lai autovadītājs velosipēdistu droši varētu apsteigt, tāpēc velosipēdistam drošāk ir braukt pa joslas vidu, tādējādi skaidri parādot, ka šeit viņu apsteigt nevajag.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ velosipēdists var nebraukt gar pašu brauktuves malu, ir lietus ūdens uztvērējlūkas (gūlijas), vai cita veida šķēršļi – sadauzīti stikli, bedres, peļķes – kuros visos iebraucot velosipēdists var zaudēt kontroli pār velosipēdu un nokrist tieši priekšā braucošai automašīnai. Bedre var sabojāt automašīnas riepas vai amortizāciju, bet velosipēdistam bedre var būt letāla! Šie šķēršļi parasti ir pamanāmi vien no neliela attāluma, tādēļ velosipēdistam jābūt brīvai telpai pa labi, uz kuru nepieciešamības gadījumā droši pārkārtoties. Ja velosipēdists brauc maksimāli tuvu apmalei, viņam šāda telpa nav un viņam atliek tikai divi nedrošie varianti – veikt strauju apstāšanās manevru, vai arī apbraukt šķērsli pa kreiso pusi, kas var būt bīstami, ja velosipēdistu apsteidz automašīna.

Tieši tādēļ velosipēdistam drošāk ir braukt nedaudz tālāk no brauktuves apmales. Lai arī tas dažiem autovadītājiem var šķist kaitinoši, tomēr tas praktiski vienmēr tiek darīts drošības nolūkos un tā ir drošāk gan velosipēdistam, gan autovadītājam.

Labākais veids, kā novērst domstarpības šajā jautājumā, ir veidot ceļus, kuros autosatiksme ir nodalīta no velosatiksmes, tādejādi novēršot konflikta iespēju starp šiem diviem atšķirīgajiem transporta veidiem.

Videoklipā uzskatāmi redzams, kas var notikt, ja velosipēdists brauc pārāk tuvu brauktuves malai, kur novietotas automašīnas:

 

 

 

 

Avoti un noderīga lasāmviela

Ceļu satiksmes noteikumu prasības velosipēdistiem (Aktuālā CSN redakcija)

Pamācība velosipēdistiem, kā pareizi sevi pozicionēt uz brauktuves (angļu valodā)