Šauras vai vispār neesošas ietves, augstas apmales, neesošas gājēju pārejas ir tikai daļa no “jaukumiem”, ko Rīga piedāvā gājējiem. Šajā kategorijā bieži ietilpst arī luksofori, kuriem ir podziņas, kas jāpiespiež, ja vēlies šķērsot brauktuvi:
Kur slēpjas šādu pogu problēma? Pašās pogās kā tādās problēma nav – arī Rietumeiropā tādas tiek bieži izmantotas vietās, kur bez luksofora iztikt nav iespējams. Problēma slēpjas Rīgas domes Satiksmes departamenta ieprogrammētajos pogu gaidīšanas laikos. Bieži vien gājējiem pēc pogas nospiešanas jāgaida 60-90 sekundes, atsevišķos gadījumos pat divas minūtes! Pēc gaidīšanas gājējam atvēlētas labākajā gadījumā padsmit sekundes, kuru laikā pārskriet ielu. Trakākajos gadījumos gājējam nākas spiest pogu un gaidīt pat četras reizes, lai tikai šķērsotu vienu ielu. Tāds piemērs ir atrodams Krasta ielā, kur ielas šķērsošana likumīgi aizņem sešas minūtes (!!!). Ja cilvēkam šīs ielas šķērsošana ir ikdienas nepieciešamība, tad gada laikā šīs ielas šķērsošanai vien viņš būs iztērējis 36 stundas jeb gandrīz vienu darba nedēļu. Apskati video, kā šobrīd izskatās Krasta ielas šķērsošana:
Pilnīgi pretējs, pozitīvs piemērs gājēju luksoforu pogu ziņā atrodams uz valsts šosejas A5 pie Piņķiem. Šeit pēc pogas nospiešanas jāgaida 10-15 sekundes, līdz gājējiem iedegas zaļais luksofora signāls:
Cik ilgam būtu jābūt gaidīšanas laikam?
Satiksmes psihologs, Rietummičiganas universitātes profesors Rons van Hūtens (Ron Van Houten) CityLab sacīja, ka noslogotās brauktuvēs gandrīz visi gājēji pie sarkanā signāla gaidīs līdz 30 sekundēm. Pieaugot gaidīšanas laikam, pieaugs gājēju, kas šķērsos ielu pie sarkanā signāla, skaits. Divu minūšu gaidīšanas laiks nodrošinās to, ka pārkāpēju daudzums jau būs ievērojami liels.
“Viena no svarīgākām lietām, ko atklājām pētījumā, ir tā, ka cilvēki pēc pogas nospiešanas gaidīs tikai noteiktu laiku, pēc kura viņi uzņemsies risku un šķērsos brauktuvi pie sarkanā signāla. Šaubas par to, vai poga pēc nospiešanas vispār strādā, vēl vairāk samazina gājēju vēlmi gaidīt nezināmu laiku,” pētījuma secinājumus izklāsta profesors Hūtens.
Relationship between Minimum Green Time and Percent of
Pedestrians Waiting for WALK (Van Houton et al.).
Tas nozīmē to, ka, ja mēs vēlamies, lai luksofori tik tiešām uzlabotu gājēju drošību, tad gaidīšanas laikam nevajadzētu būt garākam par pusminūti, sarežģītākajos variantos ne garākam par minūti. Ja gājēju pāreja ir sadalīta posmos, tad vajadzētu nodrošināt, lai, uzsākot kustību, pie pirmā posma “zaļā”, nebūtu jāgaida nesamērīgi ilgs laigs pie otra posma luksofora. Iepriekš parādītajā Krasta ielas piemērā gājēju luksofori nepieciešami tikai pamatbrauktuvēm, kurāmir 3 joslas katrā virzienā. Malējām brauktuvēm pilnībā pietiktu ar paceltu neregulējamu pāreju – tad gājējiem tur nebūtu jāgaida.
Neievērojot šos vienkāršos pamatprincipus, šīs vietas, kas it kā paredzētas drošības uzlabošanai, nepildīs savu funkciju – daudzi gājēji šķērsos brauktuvi pie aizliedzošā luksofora signāla, kā to varam novērot pie jebkuras gājēju pārejas ar nesamērīgi ilgiem gaidīšanas laikiem.
Pilsētu ielās prioritātei jābūt gājējiem – galu galā viņi nav pasargāti ne no nokrišņiem, ne sala, ne automašīnu radītā trokšņa un putekļiem, tādēļ būtu tikai loģiski, ja autovadītāji, kuri parasti ir labi pasargāti no nokrišņiem, sala, trokšņiem un putekļiem, ziedotu 10 sekundes sava laika, lai gājējus palaistu pirmos.